Maigonis Tauriņš ieāva kājas garos gumijas zābakos, jakas kabatā iestūķēja baltā papīrā ietītu sviestmaizi un uzmeta galvā zaļu naģeni. – Ilgi būsi? – noprasīja Astrīda, atrāvusies no burtnīcu kaudzes.
1.
Maigonis Tauriņš ieāva kājas garos gumijas zābakos, jakas kabatā iestūķēja baltā papīrā ietītu sviestmaizi un uzmeta galvā zaļu naģeni.
– Ilgi būsi? – noprasīja Astrīda, atrāvusies no burtnīcu kaudzes.
– Es nezinu, – Maigonis paraustīja plecus. – Ceru, ka līdz vakaram tikšu galā. Astrīda, piemiegusi acis, noraudzījās kā vīrs, mazliet salīkušu muguru, aizsoļo purva virzienā. Jau kopš viņu kopdzīves sākuma Maigonis vairāk klīda apkārt nevis tupēja mājās, protams, atskaitot darbu skolā. Paldies Dievam, viņš nebija ne dzērājs, ne klaidonis, tikai dabas pētnieks, kurš varēja lepoties ar milzīgu vaboļu un taureņu kolekciju. Un tagad viņš nesa uz mājām pudelītes ar Mežezera ūdeni un veica nezin kādus ķīmiskus eksperimentus. Ko tu gribi atklāt, viņa bija jautājusi, bet Maigonis tikai smaidīja un neteica ne vārda.
Skolotāja pievērsās burtnīcu labošanai. Sarkani labojumi izraibināja slinka skolēna darbu, vēl brīdis – un viņa aizmirsa Maigoni.
Diena pagāja tik ātri, ka tikai pievakarē Astrīda attapās, ka jāgatavo vakariņas. Pārnāks mājās vīrs, būs izsalcis, šķīvī jau neieliksi izlabotos domrakstus. Steidzīgi sagatavojusi maltīti, Astrīda apmeta ap pleciem rūtainu vilnas lakatu un izgāja laukā. Viņa paiesies vīram pretī.
Gaiss smaržoja pēc vēl neizplaukušiem koku pumpuriem, vien ievu zaros salapojušas zaļas lapu mēlītes. Mežā putnu balsis skanēja bez mitas. Astrīda apstājās un ieklausījās strazdu nebeidzamajos svilpienos. Gluži kā putras katls burbuļoja tuvējais dīķis, tur pavasara priekus izbaudīja vardes, izplatīdamas apkārtnē murdoņu.
Lūk, arī Katriņas purvs. Sieviete apstājās. Tikai vienreiz viņa šeit ir gājusi, arī tad Maigoņa pierunāta. Vaivariņu tvans toreiz apšķebināja dūšu, bet vēl lielāku nepatiku izraisīja akači. Jā, viņai nepiemita tāda bezbailība kā vīram vai apkārtnes sievām, kuras rudenī purvā iemanījās pielasīt pilnus dzērveņu spaiņus. Viņa pagaidīs vīru tepat.
Pēkšņi viņa sajutās kā pirms gadsimta dzīvojusī Katriņa. Jauniņā meitene, vīlusies mīlestībā, šajā purvā bija darījusi sev galu. Cik lielas sāpes un izmisumu nācās piedzīvot Katriņai, ja jau izvēlējās tādu soli? Un ko viņa pati iesāktu, ja Maigonis nolemtu iet savu ceļu? Nē, viņa nesekotu Katriņas piemēram. Lai aizgainītu drūmās domas, sieviete ieūjinājās.
– Mai – go – ni…
Pretī skanēja atbalss, tai pievienoās kaimiņu suņu rejas.
Krēsla, kas bija zagusies piesardzīgiem soļiem, tagad, nozūdot debess rietumu pusē zeltainajām krāsām, strauji pārņēma apkārtni. Astrīda attapās, ka ir jau vēls. Gurdeniem soļiem viņa kā piedzērusies steberēja mājup. Nē, akača velns nevarēja ievilināt Maigoni dūņu dzelmē, arī ne Katriņas gars viņu aizkavēt. Bet kādēļ Maigonis vēl nenāca?
Bet varbūt viņš jau mājās? Atnācis pa apkārtceļu un tagad brīnās, kur ir palikusi Astrīda? Nē, logi tumši, taču tas vēl nenozīmēja, ka Maigoņa nav mājās. Viņas dīvainis varēja sēdēt pilnīgā tumsā un ēst aukstu zupu.
– Tu jau mājās?
Nesaņēmusi atbildi, Astrīda nospieda elektrisko slēdzi. Pulkstenis nepārprotami rādīja tuvojamies pusnakts stundu, tik ilgi viņa bija nīkusi purva malā.
Kāpēc tu nenāc, viņa domās jautāja vīram. Kas ir noticis?
Krampjaini žņaudzīdama roku pirkstus, Astrīda vērās nakts melnumā. Maigonim būs aizķērusies kāja aiz sakārņa un viņš pakritis… Vai arī laiva apgāzusies… Bailes kā ilgi nebarots nezvērs pārtvēra viņas domas un auga, auga… Izpletās plašumā un apmierināti čukstēja, kas vēl varēja atgadīties ar vīru…
Astrīda neziņā satvēra telefona klausuli. Kam lai viņa zvana un ko lai saka? Pazudis Maigonis? Bet viņš taču var pēc mirkļa pārnākt, apsēsties pie galda un, it kā nekas nebūtu noticis, stāstīt, ka novērojis sikspārņus.
Meitai? Nē, Rūtu pagaidām nedrīkst uztraukt. Viņa gatavojas eksāmeniem. Kaimiņiem? Radiem? Ja Maigonis ciemotos pie kāda, tad jau būtu piezvanījis. Nē, baiļu ķēms viltīgi pakratīja galvu, Maigonis nemīl ciemoties. Viņš ir apmaldījies purvā.
Nākamais rīts izvērsās īstā murgā. Māsas vīrs Aldis, apbraukājis tuvākos kaimiņus un draugus, sapulcināja bariņu palīdzēt gribētāju. Astrīda, visu nakti negulējusi, tagad bāla un nobēdājusies, centās neatpalikt no vīru steidzīgajiem soļiem. Ej un mini – pa kuru taciņu ir gājis Maigonis?
Mežezera acs bija tikpat tumša un pelēka kā apmākušais debesu vaigs. Izskatījās, ka kuru katru mirkli sāks līņāt.
