Līdz ar pavasara tuvošanos aktīva rosība sākusies Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku lauciņā. Viena atlases skate seko nākamajai, pamazām veidojas tas dalībnieku pulciņš, kas iegūs tiesības piedalīties svētku norisē. Uz šādu iespēju šobrīd cer vairāk nekā 100 tūkstoši Latvijas skolēnu, no kuriem lielākajai daļai nāksies vilties. Lai gan atlases skates notiek pirms katriem svētkiem, šoreiz tās solās būt īpaši skaudras. Tas saistīts ar finansējuma samazinājumu, kura dēļ uz pusi saīsināts svētku norises laiks un sarucis arī pieļaujamais dalībnieku skaits.
Šajā sakarā atcerējos savu skolas laiku. Toreiz sāku dziedāt korī tikai tādēļ, ka tuvojās skolēnu dziesmu svētku laiks. Gatavošanās svētkiem sākās jau pāris gadus iepriekš, kad mēģinājumi, galvenokārt, aizritēja, laiku veltot svētku repertuāra apguvei. Izšķirošā atlases skate priekš mums beidzās neveiksmīgi. Rezultātā svētkus nācās vērot mājās, sēžot pie televizora ekrāna. Sevišķi skumji bija vērot koru koncertu, kad ar skaudību noraudzījos uz jauniešiem, kas dziedāja visas tās pašas dziesmas, ko zināju es, bet tikai ar to atšķirību, ka viņi tās varēja izdziedāt lielajā estrādē.
Pieļauju, ka šogad līdzīgā situācijā atradīsies daudzi tādi, kuru dziedāt vai dejot prasme nav no sliktākajām, bet kuriem pietrūks pavisam nedaudz, lai izturētu lielo atlasi. Tas liek aizdomāties par svētku būtību: vai tas joprojām ir pasākums priekš dziedāt un dejot mīlētājiem, kādi šie svētki manā izpratnē allaž bijuši, vai arī pamazām nekļūst par konkursu, kurā svētkus svinēt atļauts tikai pašiem, pašiem labākajiem.
