Cilvēciskā būtība nereti tiecas atgriezties “pie saknēm” un lietām, kas bijušas ierastas citos laikos, piemēram, nomainot mūsdienīgu dziesmu repertuāru pret gadu desmitiem senām un jau pusaizmirstām ziņģēm.
Cilvēciskā būtība nereti tiecas atgriezties “pie saknēm” un lietām, kas bijušas ierastas citos laikos, piemēram, nomainot mūsdienīgu dziesmu repertuāru pret gadu desmitiem senām un jau pusaizmirstām ziņģēm.
Pagaidām idejiskā līmenī notikusi aizrunāšanās arī līdz tādai vēl nesen tik ierastai lietai kā skolēnu formas tērpi. Daudzuprāt, tas varētu būt labs līdzeklis, kā skolas vidē rast izlīdzinājumu nevienlīdzībai audzēkņu ģimeņu situētībā, savukārt daudziem nepatiku izraisa šāda soļa neapzināta saistīšana ar mēģinājumu ietērpt jauno paaudzi kaklautos un ar taurītēm un bungām nostādīt kārtējai ierindas skatei. Turklāt – Latvijā pazīstams trikotāžas uzņēmums jau izteicis gatavību pildīt valsts pasūtījumu un apgādāt visus skolasbērnus ar “vienlīdzīgiem” ietērpiem. Protams, par velti pat velns nedanco, un ikdienas skolas forma skolēnu ģimenēm varētu izmaksāt ne vienu vien desmitu latu.
Starp viedokļiem, ko izsaka šīs idejas piekritēji un noliedzēji, nez kādēļ šķiet, ka pēdējo argumenti pašreizējā situācijā ir mazliet pārliecinošāki. Taisnība, ka daudzās valstīs līdz noteiktam vecumam skolēni joprojām valkā vienādus formas tērpus. Un, lai arī šobrīd ne vienā vien skolā ieviesti dažādi kopīgi apģērba elementi, jāatzīst, ka Latvijas situācija ir atšķirīga vispirmām kārtām jau tieši maksātspējas ziņā. Lielākajai daļai skolu tādu līdzekļu, lai spētu kaut daļēji sniegt atbalstu formas tērpu iegādē, nebūs, un maz ticams, ka vairums ģimeņu šādu līdzekļu “izraušanu” no sava budžeta sauks par “nesāpīgu”. Apzinoties tēriņu apmērus pirms mācību gada sākuma, kad, savelkot jostas, jāsapērk atvasēm grāmatas, burtnīcas un pārējie mācību piederumi, uzkraut jaunu izdevumu slogu nešķiet pārāk gudri.
Savukārt sociālo plaisu “izlīdzināšanai” starp skolēnu ģimeņu situētības līmeni vienādi formas tērpi nebūs nekāds risinājums. Galu galā – ko skola iesāks, ja kāda pietiekami naudīgas un izrādīties kāras ģimenes atvase, kas pieradusi ikdienā staigāt dažus simtus latu vērtās “firmas lupatās” un starpbrīžos pīkstināt telefonu, kura cena krietni pārsniedz skolotāja mēnešalgu, pēkšņi paziņos, ka šo “sērijveida maisu” mugurā nevilks? Vai sāksies masveidīga izslēgšana no skolām par “iekšējās kārtības neievērošanu” un vēl lielāka noslāņošanās, kad valsts skolās mācīsies tikai tie, kuriem nav iespējas vieglu roku izmest par niekiem desmitus un simtus latu?
Tā vien šķiet, ka sociālo kontrastu un neadekvātas attieksmes novēršanai var tikt izmantota “piebraukšana” no nepareizās puses – ar vienu konkrētu, visiem obligātu nosacījumu. Kur tad palicis dialogs starp izglītības iestādēm un ģimenēm, ar ko būtu jāsāk vispirmām kārtām? Skolām galu galā nav liegts noteikt zināmu “ģērbšanās kodu” vai vienojošu elementu vestes vai krekla veidā, par prioritāti izvirzot vismaz pienākumu skolēniem nēsāt “pieklājīgu” apģērbu (jaunajām dāmām – arī kosmētiku), lai pāragri vēderos un citās ķermeņa vietās sadurtie caurumi tiktu pienācīgi nosegti, bet pārspīlēti “nomālētās” jaunkundzes neizskatītos kā tikko no “paneļa” nokāpušas. Vai mugurā tiek vilkti džinsa vai cita auduma apģērbi, tas konkrētajā kontekstā ir otršķirīgi. Un – vai gan tieši ģimeņu pienākumos neietilpst mācīt savai jaunajai paaudzei, ka pasaulē ir arī citi vērtību mēri, ne tikai lati, dolāri un limuzīna garums? Kādā “elitārā” mācību iestādē ar itin brangu mēneša maksu reiz kāds skolnieciņš uz skolotājas aicinājumu pacelt zemē nomestu papīru visgudri atteica: mans tēvs tev maksā, tā ka pacel pati! Par mutes brūķēšanu, knēveļiem vidēji vulgārā leksikā sūtot skolotājus izmantot labierīcības, arī dzirdēts pietiekami daudz. Ja sabiedrība tiešām tik dziļi iegrimusi materiālismā, ka ģimenēs jau no bērna kājas tiek “iepotēts”, ka dzīvē visu nosaka tikai maka biezums un ka pērkams ir itin viss, ieskaitot skolotājus un eksāmenu rezultātus, bet visi, kas domā citādāk, ir tikai nicināms “humpalu kankaru” nēsātāju bars, tad esam pagrimuši pietiekami zemu, lai “obligātās” skolas formas vai piespiedu kaklauti te neko neatrisinātu.
