Tas vairs nav nekas, ja pirmajās klasēs un mazdārziņos sāk apgūt uzņēmējdarbības (turpmāk – UD) pamatus. Šobrīd UD vajadzīga ikvienam: ģimenēm, augstskolām, ekonomikai, doktorantiem, zinātniekiem, kolektīviem, uzņēmumiem un parlamentāriešiem, komitejām un valdībām. UD kā laimīga dzīve ir gan esošajās, gan jaunizveidotajās valstīs, firmās, laukos un pilsētās. Ik firmai, SIA, valstij, iedzīvotājam jāizveido vērtību plūsmas no radiņiem, kaimiņiem, visiem pārējiem, valdībām, valstīm un vispasaules uz saviem kontiem un reģistriem. Kā tas realizējies? Pirms desmitiem gadiem varēja būt, ka 5-10 % iedzīvotāju pieder tikpat, cik pārējiem. Tagad priecājamies par to, ka jau 1 % cilvēku piederot tik, cik pārējiem 93 %. Tātad ar vēlmi, talantu, kustēšanos, zināšanām, draudzību, spēku, varu, veselību un veiksmi šādu cilvēku skaitam drīz vien jāsamazinās līdz 0,9 %. Un arī līdz 0,5 %.
Izraēlas valstij pirmajos piecos pastāvēšanas gados (izveidota 1948.gadā) ārzemju tautiešu atbalsta gandrīz nav bijis. Kad pagrimuma nebijis, tad sākusies palīdzēšana. Pirmajos 20 gados lauksaimniecība un rūpniecība tur dubultota, bet augstskolu un studentu skaits četrkāršojies.
Baltu dainām pastāv saikne ar Indijas zemēm. Indijas tikumiem pašreiz gaidāma izaugsme un nostiprināšanās. Pirms aptuveni 10 000 gadiem no tās puses cilvēki sākuši nākt uz mūsu zemēm. Ar ledāju kušanas ātrumu. Medījot, pieradinot dzīvniekus, kopjot zemes, veidojot un stāstot dainas, cīnoties ar ļaunumiem un ienaidniekiem. Apvienojoties ciltīs un pat valstīs. 1918.gadā izdevās Latvijas valsts. Grūtībās veidojās zemkopība, rūpniecība, tirdzniecība, diplomātija, kultūra un brīvvalsts.
Varenās ārvalstis pasaules UD iegūšanas tieksmēs 1940.gadā valsti sagrāva. Senču godā bija ar nākotnes cerībām jāizdzīvo gan ar austrumu, gan ar rietumu pīckām un tankiem. Smagi un grūti laiki ar verdzināšanu uzkrita tautai un tautām. Staļina, komunistu un čekistu terors līdz 1953.gada martam pārsniedza fašismu. Uz mocīšanu Sibīrijas kupenās 1941. un 1949.gadā dažās stundās bez tiesas savākti un izsūtīti gandrīz 60 000 nevainīgu iedzīvotāju. Tepat Latvijā represijās cieta vēl gandrīz 130 000 cilvēku. Pieredzēts, ka mēra laikos vai epidēmijās saslimst trīs līdz piecas reizes vairāk par mirušajiem. Čeka ar “stukačiem” vērsās pret katru brīvo domāšanu.
Pēc Staļina nāves apmēram 1953.-1958.gadā radikāli izmainīta Kremļa pieeja cilvēkiem. Nav īsti zināms, kā varēja tik kapitāli mainīties komunisma terorisma prakse. Saglabājot daudz iespēju ļaunumam, tomēr izsūtītajiem tika ļauts atgriezties no Sibīrijas dzimtenē. Tagad atmiņu grāmatās lasām, ka represēto vairākums nevēlas vainīgo tiesāšanu. Tāpat kā vairākums laukos un rūpnīcās līdz 1990.gadam laukos un ražošanā strādājušo.
Daudzus desmitus gadu man no 1953.gada nācās iepazīt un saprast, kā ārstu, māsiņu, sanitāru un daudzu citu atbalsts novērš tik daudzu cilvēku aiziešanu. Domāju, kā ārstiem palīdzēt. Ātri sapratu, ka vislabākā palīdzība sildīt visus: vecos, jaunos un bērnus. Lai novērstu slinkumu, uzdevu sev vismaz projektos risināt katras detaļas derīgumu uz 100 gadiem. Ar toreizējiem likumiem un materiāliem. Saskaitīju, ka tā noticis pie apmēram 400 projektiem. Pieņēmu sev likumu, ka telpā ieies bērniņš un saslims, ja temperatūra būs par 0,50 grādiem zemāka par normās noteikto. Tad es – slepkava. Līdz 1991.gadam to izdevās rasējumos nepieļaut. Tad visi projektu risinājumi un vēl daudz kas cits valstī bez pārbaudes neskaitījās.
Pēc 1956.gada no mūsu zemes masveidā vairs neizsūtīja. Bet daži simti vai tūkstoši tika politiski notiesāti uz 1 vai pat 20 gadiem cietumos. Tur netiek ļauts sevišķi strādāt. Bet pašu iedzīvotāju, tautas, dzīvi, iepriekšminēto un nākotni izrunāt un izmācīties gan varēja sanākt. Lai ap 1987.gadu pie Brīvības pieminekļa, sapulcēs un mītiņos veltītu drošai iedzīvotāju darbspēju, labklājības, dzīvības un veselības nosargāšanai.
Latvijā 1989.gadā dzīvojuši 2,5 miljoni un dzimstība bijusi lielāka par mirstību. Pārmaiņas sevišķi vērtīgas, ja tās visus esošos darbus var saglabāt un derīgi pārveidot. Pašlaik, liekas, ar sajūsmu un priekiem aprēķināts, ka apmēram 2065.gadā visi dzīvos Rīgā un Pierīgā. Alūksnes novads (iespējamie senči – balti) apmēram 2052.gadā būs bez iedzīvotājiem. Ja nu pret to nostājas un palīdz dziesmas, dejas, izrādes, sports, smaids, kā arī mazie un lielie svētki? Tagad jau kā dzīves straume mums ir Kultūras centrs. Tikko pirmajā vietā Alūksnes ezers ir kļuvis ar to, ka internetā to skatījušies un vērtējuši vairāk nekā 430 000 reizes! Otrajā vietā esošais Latvijas ezers skatīts aptuveni 35 000 reizes. Mūsu pilsētai ir arī parks. To veidojuši muižkungi un desmitiem tūkstoši viņu zemnieku un kalpu. Bija ierosināts parka vērtību un nozīmi daudzkārtīgi izmainīt, Lujāna drupu vietā uzceļot veselības un rehabilitācijas celtni ar jaunākajām tehnoloģijām un baseinu. Nekāds nozāģēto koku un dižozolu zudums nav salīdzināms ar cilvēka veselības iegūšanas un dzīvildzes pagarināšanas iespējām.
Kā UD iekļāvies tas, ka novadā pēdējos gados par apmēram 145 cilvēkiem gadā mirst vairāk nekā dzimst? Vai tādēļ apmēram 460 cilvēkiem ik gadu jāizbrauc no mūsu novada? Pēc apmēram 1987.gada bija labi, ka valstiskuma atgūšanai iesaistījām un informējam gandrīz visu pasauli. Tik daudzi turienes tautieši dalījās ar ārzemju pieredzi! Dažos gados sakārtojās lauku zemju, namu un īpašumu privatizācijas lietas. Ieguva īpašniekus gandrīz 20 rūpnīcas, tūkstošiem zemnieku saimniecību un vēl daudz kas cits. Tikai kāpēc jāspridzina Skrundas «monstrs”, aptuveni 5000 ciematiem jāzaudē savi nosaukumi un jāizgaisina atgūtās vērtības?
Kļūstam arvien vairāk aizsargāti un stiprāki. Sava slimnīca reiz tika nosargāta. Tomēr jābūt gataviem uz jauniem tās izmainīšanas paņēmieniem un vēlmēm. Vēlēsim jaunajām pašvaldībām spēku un gudrību vienmēr kaut kā jaunā vērtēšanā un realizēšanā!
