Malienas pagasta zemnieku saimniecībā “Kopmaņi” uzsākuši siena pļauju, ko līdz šim iekavējuši nelabvēlīgie laika apstākļi.
Malienas pagasta zemnieku saimniecībā “Kopmaņi” uzsākuši siena pļauju, ko līdz šim iekavējuši nelabvēlīgie laika apstākļi.
“Nopļaut zāli nav problemātiski. Pirms lietavām nedaudz nopļāvām, bet tas sapuva,” laikrakstam stāsta zemnieku saimniecības “Kopmaņi” īpašnieks Guntis Skaliņš.
Šopavasar zemnieku saimniecība paņēmusi kredītu un iegādājusies jaunu tehniku – ruļļu presi, rotējošo pļaujmašīnu, piena dzesētāju un izlejamo baseinu. “Cik līdzekļi atļauj, tik daudz varam izdarīt. Patiesībā jau zemnieks var tikai izdzīvot,” ir pārliecināts G.Skaliņš. Viņš spriež, ka barības sagāde ir noteicošais un dārgākais process, tāpēc tehnika ir nepieciešama.
“Zemniekam nemaz nav tik vienkārši tikt pie kredīta, jo pretī vajadzīga garantija. Taču zemei diemžēl nav nekādas vērtības,” spriež G.Skaliņš. Viņš uzskata, ka šobrīd pietrūkstot precīzas informācijas par Eiropas Savienību. “To, kā patiesībā būs, kad iestāsimies Eiropas Savienībā, varēsim spriest tad, kad tas notiks,” domā G.Skaliņš. Viņš uzskata, ka Eiropas nauda, ko sola, “apstāsies tuvāk pie Rīgas un attālos lauku rajonos nenonāks.” “Grūti pateikt, vai būs kas labāks. Mums ir liela ierēdņu armija, kas ir bremzējošs faktors,” saka G.Skaliņš. Viņš ir neizpratnē, ka reizumis presē parādoties informācija par lielražošanas nepieciešamību. “Lopiņu jau nevar salīdzināt ar kādu rūpnīcas darba instrumentu, ko var apmainīt pret citu vai izsviest. Eiropas noteiktās prasības ir saprotamas, es neesmu pret tām, taču galvenais – kā tās realizēt,” spriež saimnieks.
Ar lauksaimniecību Skaliņu ģimene sākusi nodarboties deviņdesmito gadu sākumā. Galvenā lauksaimniecības nozare ir lopkopība, saimniecības vajadzībām audzē graudaugus. Šogad deviņu hektāru platībā iesētas zirņauzas. Saimniecībā no 22 lopiem 13 ir slaucamas govis, ir arī zirgs. Ganāmpulks pamazām palielināts. “Nav jēgas turēt lielu ganāmpulku, ja nelielas ganību platības ir pie mājas, bet pārējā barība jāsarūpē desmitiem kilometrus tālu. Vasarā lētākā barība ir zāle, ko govs pati noplūc,” secina viņš.
“Citu iespēju laukos nav. Darba trūkst arī pilsētā. Protams, ka ražot pienu vai gaļu arī nav izdevīgi, taču ir jāstrādā, jāskolo jaunā paaudze. Nevar čīkstēt, ka ir grūti,” atzīst zemnieks. Subsīdijas, ko zemniekam piešķir valsts, G.Skaliņš dēvē par tā saucamo apgrozāmo naudu. “Zemniekam ir jāpērk govīm medikamenti, tās jāsēklo. Nauda, ko saņem, tāpat ir jāiztērē. Tiklīdz sāka maksāt par subsīdijām, tā cena par sēklošanas pakalpojumiem palielinājās, bet piena cena samazinājās,” atzīst viņš.
G.Skaliņš vērtē, ka piena cenai par nodoto piena litru vajadzētu būt vismaz pusei no degvielas litra cenas. Dzīvesbiedre Maija apgalvo, ka visas trīs atvases – Lolita, Evita un Uģis – aktīvi iesaistoties lauku darbos. To, vai viņi vēlēšoties saimniekot laukos, rādīšot nākotne.
