“Par kautrīgu un nedrošu bērnu nevajadzētu runāt, pirms viņš sasniedzis trīs gadu vecumu, jo līdz šim laikam raksturīgi, ka mazajam vajag pieaugušo, kas iet kopā, patur rociņu, mierina, kad bērniņš sabēdājies, un palīdz, ja dejā aizķērusies kāja,» pārliecināta psiholoģe Aiga Jankevica, atgādinot, ka aiz trīs gadu sliekšņa atvasē mostas liela vēlme pēc sabiedrības un vienaudžiem, ar kuriem kopā rotaļāties.
Vairāk jāuztraucas par
klusajiem
Tomēr ir bērni, kuri savos četros, piecos un tā tālāk gados viņiem paredzētos svētkos stāv maliņā, aizslēpušies aiz mammas muguras, un neiesaistās. Viņiem parasti lielas grūtības sagādā sadraudzēties ar vienaudžiem, adaptēties pirmsskolas izglītības iestādē un uzņemties iniciatīvu. «Šiem bērniem ir grūti pastāvēt par sevi un arī savām fizioloģiskajām vajadzībām, piemēram, pateikt, ka grib uz tualeti. Ar laiku šī nedrošība apaug – mani neredzēja, neiedeva, nenovērtēja –, kas traucē arī izziņas un mācīšanās procesus. Bērns ir kā sasaistīts, un viņā pietrūkst bērnībai tik raksturīgā dzīvesprieka iet, ņemt, darīt, apraudāties un samīļoties, meklēt palīdzību un kaut vai veidot konfliktsituācijas. Ne velti ir sena atziņa, ka no psiholoģiskā viedokļa vairāk jāuztraucas par bērniem, kas diendienā vieni klusi sēž un, piemēram, zīmē, nevis par tiem, kas nemitīgi izraisa konfliktus. Aktīvais mazulis vismaz izkustas, izkliedzas un izlādējas, kamēr vienīgais, ko spēj klusais bērns, ir stingri spiest zīmuli, tā atbrīvojoties no spriedzes,» stāsta A.Jankevica.
Uzsūc nedrošību no vecākiem
Kautrīgam un nedrošam bērnam vislabāk var palīdzēt ģimene, tomēr parasti tieši te meklējami problēmas cēloņi. «Runājot par pārmantotību, vēlos vilkt paralēles: nedrošs bērns – nedrošs vecāks. Būtu ļoti labi, ja mēs spētu atcerēties savu bērnību. Vai, piemēram, varējām piecu gadu vecumā ieiet lielā telpā un visus skaļi pasveicināt vai tomēr slēpāmies mammai aiz muguras? Saprotot atvasīti, tas palīdzētu attieksmē pret viņu, nepārmetot – visi bērni kā bērni, tu viens stumdāms un grūstāms!» atzīst Aiga. Laika gaitā daudzi pieaugušie gan savu nedrošību mācējuši salauzt vai kā citādi atbrīvoties no tās, taču bieži vien tā turpina manifestēties dažādās rūpēs un bažās, ko bērns uzsūc kā sūklis. «Parasti, atvedot mazo uz bērnudārzu, vecāki uztraucas par viņa fizisko drošību un vajadzībām – ko nu bērns tur ēdīs, vai kāds palīdzēs, vai apliks šallīti un noslaucīs dupsi? Atvase to jūt, un bērnam ir grūtāk šķirties no mammas.»
Veidot drošības izjūtu
Drošas un pašpārliecinātas personības veidošanā ļoti liela nozīme ir pirmajam dzīves gadam, turpina psiholoģe. «Tas ir laiks, kad iedot bērnam drošības izjūtu, ka vienmēr esmu viņam pieejama, atsaucos uz katra mazuļa kunkstienu un raudienu, neveidojot attieksmi, ka, piemēram, principa pēc neiešu klāt! Tas neveicina niķus vai izlutināšanu, bet drošības izjūtu, bez kuras neiztikt! Tās trūkums veido gan ārēji kautrīgu bērnu, gan agresīvu, jo nedrošais veido aizsargbarjeru un sit pirmais,» stāsta Aiga, iedrošinot vecākus būt savam zīdainītim rokas stiepiena attālumā, noliekot malā varbūt citas svarīgas un ierastas lomas. Tā ir kapitāla investīcija veiksmīga bērna nākotnei!
Svarīgi vest sabiedrībā
Pārāk kautrīgam bērnam var palīdzēt arī uzturēšanās plašākā sabiedrībā, kaut vecākiem parasti šķiet, ka tā ir lieka laika tērēšana, jo atvase tāpat nekur neiesaistās. «Mazo vajadzētu vest uz teātriem, koncertiem un bērnu ballītēm, kā arī padomāt par kādu regulāru ārpus mājas vai bērnudārza pulciņu, tā iedrošinot iet pasaulē. Tomēr šajos pasākumos vienam no vecākiem jābūt kopā ar bērnu – nevar viņu aizvest, un pašam uz stundu pazust, jo tas radīs lielu trauksmainību! Nedrošajam mazulim nepieciešama milzīga pieaugušo sapratne un atbalsts, pašam iesaistoties bērna aktivitātēs vai iedrošinot ar skatienu un smaidu,» pārliecināta A.Jankevica, mudinot arī tētus rūpēties par savas atvases emocionālo drošības izjūtu. «Vīriešiem parasti ir lielāks kauns kopā ar bērnu lēkt kā zaķim, bet ir tēvi, kas noliek savus kompleksus un iet līdzi mazajam.»
Mierinājums solījumā
Bērna emocionālajā audzināšanā liela nozīme ir dienas kārtības paredzamībai. «Vecākiem vajadzētu mierīgā un drošā balsī atkārtoti stāstīt, kad celsimies, ēdīsim brokastis, dosimies uz bērnudārzu, bet pēc launaga būšu tev pakaļ. Tas bērnā vairo drošības izjūtu, viņš iemācās un zina, ka mammīte, piemēram, būs pēc gulēšanas, un ar šo frāzi, kaut cauri asarām, spēj sevi mierināt. Tāpēc jāstāsta, kur iesim, kāpēc un ko darīsim brīvdienās. Tomēr, ja bērnu piemāna, drošība zūd, atkal atgriežoties nulles punktā. Mazais to atceras un ļoti pārdzīvo,» stāsta Aiga, mudinot vecākus un citus pieaugušos neaizmirst iedrošināt kautrīgo bērnu. «Viņu vajadzētu uzslavēt arī par katru darbiņu, ko mazais paveic, klusējot un neizejot kontaktā ar pieaugušo. Uzslava viņam būtu kā nagla uz galvas, kas motivētu rīkoties, piemēram, ņemt un krāsot vēl vienu lapu.»
