Ilzeniete Daina Mukstiņa ir robežsargs Valsts robežsardzē un viena no tiem Latvijas valsts robežas sargiem, kuri ikdienā gādā par mūsu dzimtenes robežas apsargāšanu. Viņa uzskata – būt robežsargam ir jābūt aicinājumam. “Cilvēks darbā vidēji pavada astoņas stundas dienā – trešdaļu dzīves, tādēļ jādara tomēr ir tas, kas patīk,” pārliecināta Daina. Viņa ir optimiste un par dzīvi nesūdzas – tieši šādiem cilvēkiem jāveic šis svarīgais pienākums.
Ik dienu – cītīgs darbs
Kaprāle D.Mukstiņa ir Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldes Pededzes robežapsardzības nodaļas jaunākā inspektore. Daina atzīst – jau sen bija nodomājusi savu dzīvi saistīt ar militāro jomu. “Domāju par iesaistīšanos Nacionālajos bruņotajos spēkos, bet, tā kā man ir ģimene un bērns, izlēmu, ka šī joma man tomēr nebūs īsti piemērota, jo, piemēram, var nākties doties misijā prom no valsts uz pusgadu. Nebiju gatava neredzēt savu bērnu tik ilgu laika posmu… Kļūt par virsnieku vairs nevarēju vecuma dēļ, un nākamā tuvākā nozare tam, ko es vēlējos darīt, bija Valsts robežsardze,” atminas D.Mukstiņa.
Pirms diviem gadiem viņa iestājās Valsts robežsardzes koledžā un jau gadu strādā Pededzes robežapsardzības nodaļā. “Kā paiet ikdiena? Cītīgi strādājot! Ir nodaļas, kur ir robežapsardzība, un ir nodaļas, kur ir robežpārbaudes autotransportam. Pededzē mums ir šīs abas lietas kopā, mēs darām visu: gan pārbaudām autotransportu, ievestās preces, gan apsargājam robežu. Jāteic, cilvēki bieži vien aiz nezināšanas, nevis apzināti, vēlas pāri robežai pārvest noteiktas preces, ko nedrīkst – viņi nav iepriekš guvuši informāciju, kādas preces un cik daudz drīkst ievest Latvijā. Protams, cilvēku plūsma pāri Latvijas – Krievijas robežai pēdējā laikā ir mazinājusies, jo ir starpība, vai var braukt katru dienu vai reizi nedēļā. Es lielās rindas uz robežas nepiedzīvoju, esmu dzirdējusi tikai nostāstus,” saka D.Mukstiņa.
Prasme saglabāt mieru
D.Mukstiņas pienākumos ietilpst arī zaļās robežas apsardzība, ko darīt viņa dodas labprāt. “Veicot apgaitu, esmu redzējusi lāča pēdas. Jāatzīst, var pagūt nobīties, apzinoties, ka tepat blakus var būt tik iespaidīgs dzīvnieks… Manas apsardzības laikā nav gadījies sastapt nelegālos robežpārkāpējus. Veicot zaļās robežas apsardzību, kājām jāmēro dažāds kilometru skaits, bet jebkurā gadījumā man tas nešķiet daudz un nesagādā grūtības,” saka D.Mukstiņa. Arī robežsargiem katru gadu jāiziet fizisko normatīvu pārbaude. Daina vienmēr cenšas sasniegt augstāko rezultātu normatīvu izpildē, nevis zemāko, lai tikai normatīvu izpildītu. Viņa uzskata – veicot ikdienas pienākumus kā robežsargam, vissvarīgākais ir prast saglabāt mieru jebkurā situācijā. “Ja pašam būs iekšējs miers, psiholoģiskā noturība, tad arī vari pielietot visas savas zināšanas un atrisināt visas situācijas,” ir pārliecināta D.Mukstiņa.
Ko darām valsts labā?
D.Mukstiņa vērtē – ilgtermiņā Valsts robežsardze ir attīstījusies: ir uzlabota materiāltehniskā bāze, tiek ieviestas jaunas tehnoloģijas, robežsargiem nemitīgi ir apmācības, lai apgūtu jaunāko, tiek pārskatīts atalgojums. “Viss notiek uz pozitīvo pusi,” saka D.Mukstiņa. Viņa savus pienākumus Valsts robežsardzē veic ar lepnumu. “Ļoti lepojos, ka esmu latviete! Esot robežsargs, tu strādā savas valsts labā. Tu sargā ne jau tikai robežu, bet arī cilvēkus, kuri dzīvo Latvijā – tu rūpējies par viņiem. Tieši tāpat kā policisti, ugunsdzēsēji, karavīri. Tas ir ieguldījums. Bieži cilvēki pārmet, ka valsts viņu labā neko nedara, bet ko cilvēki paši dara savas valsts labā? Ko cilvēki dara savas dzīves labā, lai kaut kas mainītos? Es neuzskatu, ka valsts man neko nav devusi, ka darba te nav un mani visi abižo. Jā, reizēm arī mani kaitina politiskā bezatbildība, bet ikdienā ziņas neskatos, jo tās ir negatīvas, nereti ar skaļiem virsrakstiem. Aizbraucot uz ārzemēm, vienmēr saku, ka esmu no Latvijas un ka mums ir skaista valsts! Jā, ir mums savas problēmas un ačgārnības, bet ir arī ļoti daudz plusu,” uzskata D.Mukstiņa.
Latvija – ļoti skaista valsts!
Kādas Dainai ir izjūtas un pārdomas Latvijas dzimšanas dienas noskaņā? Viņa uzskata, ka ikvienā vietā dzīve ir viegla vai grūta – viss atkarīgs no tā, kā tu pats uz to raugies un kā to uztver. “Zelta kalni nav ne ārzemēs, ne Latvijā, bet labi dzīvot var gan ārzemēs, gan Latvijā. Man labi ir Latvijā. Man šeit patīk. Latvija ir ļoti skaista valsts! Cilvēki ir ļoti labi – latvieši ir ļoti draudzīgi un viesmīlīgi, bet ne uzreiz. Sākotnēji latvietis ir atturīgs, neuzticas, bet, kad iepazīst otru, ir gatavs darīt brīnumu lietas un ko tādu, ko ārzemēs neviens tavā labā nedarīs. Latvijā cilvēki ļoti palīdz cits citam. Varbūt dažkārt to neprot novērtēt, jo esam pie tā tik ļoti pieraduši. Tiem, kuri nav bijuši ārzemēs, nav savas pieredzes par dzīvi tur. Viņi tikai domā, ka tur ir forši, ka viss tur ir daudz labāk – kā jau tajās vietās, kur mūsu nav. Jā, man ir pieredze dzīvei ārzemēs – esmu divus gadus strādājusi Vācijā. Es gan aizbraucu, jau zinot, ka noteikti atgriezīšos Latvijā. Ārvalstīs cilvēki ir citādāki – ne jau sliktāki, bet citādāki,” pārdomās dalās D.Mukstiņa.
Latvietis ir jāiekustina
D.Mukstiņas ģimenē nav tradīciju, svinot valsts gadadienu. Tiesa, ņemot vērā darba specifiku, ne vienmēr Dainai svētkos ir brīvdienas, jo jādodas strādāt. Kad dzīvojusi Rīgā, tad gan Lāčplēša dienā un valsts svētkos devās iedegt svecītes pie Rīgas pils mūra. D.Mukstiņa uzskata, ka valsts svētkos, ja ir iespēja, ikvienam latvietim vajadzētu aiziet uz 11.novembra krastmalu Rīgā. “Noskaņa un sajūtas tur ir brīnišķīgas! Tur tu esi kopā ar cilvēkiem, kuri domā līdzīgi kā tu. Mazās pilsētās arī noteikti ir jāorganizē šādi pasākumi šajās dienās. Un nedrīkst pārmest, ka atnāk maz cilvēku – cik atnāca, arī labi, jāpriecājas par to pašu un jādomā, ka nākamgad atnāks vairāk! No tā arī viss sākas! Latvietis vienkārši ir jāiekustina,” domā D.Mukstiņa.
Viņa atceras, ka Vācijas pilsētā, kur dzīvojusi, katru otro gadu tika organizēts gājiens. Tajā piedalījās pilsētas uzņēmēji, iestāžu kolektīvi, iedzīvotāji – ikviens, kurš vēlējās, un prezentēja sevi. Arī tur sākumā nebija lielu ļaužu masu, bet tagad šāda gājiena tradīcija tur ir jau 40 gadus un dalībnieku netrūkst – visi grib piedalīties.
Būt lepniem, ka esam
latvieši!
Ko Daina novēl līdzcilvēkiem Latvijas dzimšanas dienā? “Vislielākais mans vēlējums valsts svētkos latviešiem, lai kur arī viņi būtu, ir būt lepniem, ka viņi ir latvieši! Ne viss te ir tik slikti. Ja, aizbraucot uz ārzemēm, stāsta, cik slikti Latvijā ir, tad ne tikai kultivē negatīvo, bet arī apvaino cilvēkus, kas šeit dzīvo. Latvijā ir tik skaista daba, svaigs gaiss, mēs esam no teroristiem brīva valsts, mums nav reliģisku konfliktu, mums ir vienkārši supervalsts – kā paradīzes nostūrītis! Vēlu latviešiem būt lepniem par to, kas viņi ir, par savām saknēm,” saka D.Mukstiņa un piebilst, ka visu laiku vajag tiekties uz priekšu, mainīties un iet līdzi laikam. “Uzskatu, ka Latvija un Alūksne kopš 1990.gada ir būtiski attīstījusies,” viņa saka.
— Līga Vīksna
