Lai arī mūzika, par laimi, skan vairāk nekā vienreiz gadā, katru gadu 1.oktobrī pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā Mūzikas diena.
Lai arī mūzika, par laimi, skan vairāk nekā vienreiz gadā, katru gadu 1.oktobrī pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā Mūzikas diena.
Komponists un Mūzikas akadēmijas profesors Georgs Pelēcis nesenā aprakstā laikrakstam “Diena” teicis par cilvēkiem no sava vidus – mūziķiem un studentiem: “Ir ļoti vienkārši: tie, kuri grib, kaut ko saņem, un dialogs veidojas interesants gan viņiem, gan man. Diemžēl starp mums ir gana daudz sliņķu.”
Kā būtu, ja mēs noklausītos līdzīgu raksturojumu par sevi – Alūksnes pilsētā un rajonā darbojošies kultūras darbinieki, mūziķi, mūzikas un mākslas pedagogi un mūsu audzēkņi? Jāatzīst, ka situācija būtu vērtējama līdzīgi: starp mums ir gana daudz sliņķu, arī tādu, kas negrib un tāpēc arī nesaņem.
Iespēja kaut ko saņemt bija Starptautiskajā Mūzikas dienā, 1.oktobrī, Alūksnes mūzikas skolas Apes mācību punktā: katrs interesents tika aicināts uz mākslas zinātnieces, Alūksnes un Jaunannas mūzikas skolas pedagoģes Ingunas Kurcens lekciju “Romantisms mūzikā”. Skolotājas pieredze, zināšanas un dzīves uztvere sniedzas tālu pāri mūzikas jomas robežām, tāpēc lekcijā romantisma idejas caurvijās gan kultūrvēstures un literatūras, gan mūzikas un klavierspēles, gan mākslas un glezniecības, gan reliģijas un cilvēka garīguma liecībām, pieminekļiem un monumentiem.
Tā nebija tikai darba plānu piespiesta skolotāju pieredzes apmaiņa, par ko diemžēl atceras vienīgi tie, kam notikumā uzdots kāds pienākums. Tā nebija sausa lekcija, kas skolēniem būtu uzstiepjams kā obligāta brīvprātība un paciešams, pulkstenī skatoties. I.Kurcens ir ārkārtīgi sirsnīgs un vienkāršs cilvēks, kam nevajag skaļus vārdus, tālab nemeklējot kādus īpaši mūsdienīgus nosaukumus pēcpusdienai Apes mūzikas skolā, tomēr tā bija dzīva izrāde, instalācija, bagāta vairāku mākslas veidu saplūsme un vienlaikus arī personīga saruna. Saruna, kurā katrs vārds ir pateikts ar pilnu slodzi, un ikviens, kas saskaras ar iepazīstinātajiem romantisma dižgariem, izjūt viņu magnētisko ietekmi.
No dalībnieku un klausītāju – “padsmit” audzēkņu un uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmu pedagogu un vecāku loka izraudzīti, vientuļas klints un jūras, tālu mākoņu, vēju un mēnesstaru dabas ainavā un gandrīz fiziski jūtamā visa esošā Radītāja klātbūtnē palīdzēja iejusties romantisma laika armēņu izcelsmes krievu marīnists, jūras ainavu gleznotājs Ivans Aivazovskis (1817-1900) un imperators un militārists Napoleons Bonaparts (1769-1821). Ietērpts savai mākslinieka būtībai atbilstošā cepurē un šallē, gleznotājs I.Aivazovskis (Dina Meistere) nelielajā mūzikas teorijas klasē pastaigājās gar jūru, vēroja tās maiņu, ieklausījās, kā jūra un mūzika piedzimst zem mūziķu pirkstiem (skolotāja Inguna Kurcens un 8. klavieru klases audzēkne Ilva Karro), un vēlāk, savā darbnīcā aizgājis, gleznoja, izvēlēdamies savai gleznai savu īpašo gaismu. Un nu jau jūra vairs nebija tikai daudz tonnu ūdens un mūzika – daudzu nošu gūzma – tās bija visas ilgas, cerības un jūtas, kas cilvēku pavada ikdienā – te smaida brīžos mierīgi vizmojošas priekā, te bangojošas neprātā, vēlmēs un vilšanās brīžos. Lūkojoties pār jūru, pamanījām kādu īpašu mākoni un tā aizsegā To, kas rada un dala ūdeņus, debešus, dzīves trauksmes un ilgas (glezna “Haoss jeb Pasaules radīšana”). Jūru un cilvēka dzīvi brīžiem apgaismoja mēness gaisma un noktirne – nakts dziesma; brīžiem jūra savērpās neatšķetināmos viļņos, kur bojā iet kuģi, un dzīves grūtībās, kur grūst cilvēku sapņi (skolotāja Lilija Kovaļa spēlēja F.Šopēna trauksmaino Revolucionāro etīdi). Skolotāja Inguna un viņas palīgi paņēma aiz rokas katru klausītāju un dalībnieku un veda to krāsainā, skanošā un neizteicami krāšņi radītā dabā, lai palūkojamies: cik mazs visa dabas varenuma un mūžības priekšā ir lielais Spānijas, Ēģiptes, Krievijas un visas Eiropas iekarotājs Napoleons (Ēriks Liepiņš). Ja pakļāvīgi sekojam māksliniekiem līdzi, tad varam sastapt To, kas jāatrod klusumā un sevī, kas patiesībā stāv pāri visam, ir par visu nomodā un kam ārkārtīgi rūp ikkatrs no mums – tik neatkārtojams, tik vienīgs visā Visumā un kā derīgs darbarīks Viņa rokās.
Katrai ceļa zīmei pilsētu un rajonu satiksmē ir tikai viena nozīme, katrai notij pretī tikai viens nosaukums, bet daudzpusīgais romantisma laikmets ar savām zīmēm ieved klausītājus un līdzdalībniekus plašākās sakarībās, kas jāsameklē pašam – noskaņā, attieksmē un neizsakāmā, bet skaidri jūtamā garīgā strāvojuma varā.
Kā mūsu audzēkņiem un mums pašiem izvēlēties savas dzīves nozīmi, aicināja pārdomāt pieminēto romantisma laikmeta ģēniju dvēseļu liecības – izcilajam gleznotājam I.Aivazovskim vien ir pāri par 6000 gleznu, un savas dvēseles skaņu gleznas uz nošu papīra pierakstījuši Francis Šūberts, Frederiks Šopēns, Hektors Berliozs, Roberts Šūmanis un citi. Tam, ko audzēkņi no māksliniekiem mācās un ko mēs, pedagogi, tiecamies viņos veicināt, būtu jābūt cildenam, pāri “paēst, padzert, paģērbties” stāvošam. Apmierinoties ar šiem trīs, varam vērot, kā pazaudējam spēku dzīvot.
Apes mūzikas skolā jutu īpašu gaisotni, ne garam skrienošu attieksmi pret to, ko mācāmies. Esmu priecīga, ka vecākiem ir iespēja izvēlēties saviem bērniem par mūzikas skolotajiem cēlus cilvēkus, kam rūp sava un otra cilvēka dvēsele. “Tie, kuri grib, saņem kaut ko,” teica G.Pelēcis, un šāgada mūzikas dienas iedvesmojošajā lekcijā varējām pastiept rokas pretī – saņemt kaut ko vārdos neaprakstāmu, kas dod spēku un kas dara pa īstam dzīvu. Šķiet, ka alūksnieši vēl nav atraduši un novērtējuši īpašo skolotāju, kas dzīvo mums līdzās. Apes mūzikas skolas vadītājas Lāsmas Tomiņas pateicībai, apsveikumam un vēlējumam turpmāk tikties vēl kādā aizraujošā pēcpusdienā, skolotāja Inguna Kurcens piekrita labprāt. Mums būs vēl kāda iespēja viņu iepazīt un novērtēt.
Aicinu mūzikas un mākslas skolotājus dalīties līdzīgās, skolu darbā parasti par metodiskām nosauktas sanāksmēs, ne tikai plānojot tās un tālāko norisi piepildot tikai “uz papīra un tikai ķeksītim”, bet ar atziņu par savu iespējamo nezināšanu, trūkumu, tukšumu un varbūt gara nabadzību, kā arī ar patiesu vēlmi augt, lai pedagoģija arī mūzikas un mākslas jomā kļūtu par savienotajiem traukiem: “Cik ir manā tasītē, tik spēšu ieliet arī citam.
