Pazinu kādu vecu vīru, par kuru visi mēdza teikt, ka tik taupīgu cilvēku ar uguni jāmeklējot.
Pazinu kādu vecu vīru, par kuru visi mēdza teikt, ka tik taupīgu cilvēku ar uguni jāmeklējot. Ja kāds mājinieks uzdrošinājās izliet no katliņa ūdeni, kurā pirms tam bija karsētas divas sardeles, viņš spēja piktoties vairākas dienas, jo, viņaprāt, tā bija izšķērdīga rīcība. Izliet ūdeni, kura virspusē spīguļo divas tauku lāsītes – tas nav prāta darbs. Toreiz viņa taupību visi salīdzināja ar pārlieku skopumu.
Taupība nav sveša īpašība arī šodien, laikam tāpēc par to tik aktīvi sākusi spriest valdība, nemitīgi atgādinot, ka jāsamazina budžeta deficīts, visās jomās jāievieš taupība un īpaši jāsamazina nauda veselībai un izglītībai – jomām, kas garantē mūsu tautas nākotni. Rodas jautājums, ja samazina, kas nāks šī samazinājuma vietā? Cilvēki spēj samierināties, ja viņiem kaut ko neiedod, bet, ja iedoto atkal atņem, – to ļaudis uztver trīskārt jūtīgāk, tāpēc valdībai būs vajadzīgi īpaši stipri argumenti, lai pamatotu taupības režīmu.
Taisnība amatpersonām, kas bilst, ka izdevumu samazinājums, kas jāveic ikvienai ministrijai, ir nopietns pārbaudījums ierēdņiem, valdībai un Saeimai, tomēr, manuprāt, tas būs trīskāršs pārbaudījums iedzīvotājiem. Mūs baro ar norādēm par nepieciešamību ieviest dažādus standartus, kam jāatbilst Eiropas Savienības prasībām. Norāda, ka jāsamazina valsts parāds un tamlīdzīgi. Tikai nav skaidrs, kāpēc uz cilvēku rēķina. Mūs mierina, ka tikai ievērojama līdzšinējo izdevumu samazināšana palīdzēs nepietuvoties nabadzīgo Eiropas valstu kategorijai, bet uz taupības bluķiem stutēto budžetu varēs dēvēt par attīstības budžetu, jo līdzekļus nenovirzīs patēriņam, bet visai sabiedrībai nozīmīgām investīcijām.
Neesmu politoloģe, lai izvērsti spriedelētu par to, kas būs un kā būs, bet, runājot ar cilvēkiem, esmu pārliecinājusies, ka lielākajai daļai no viņiem taupīt vairāk kā līdz šim, vairs nav iespējams. Daudzi no viņiem vienkārši vairs nespēs sagaidīt to stundu un dienu, par gadiem nemaz nerunājot, lai kaut brīdi sajustu, ka beidzot sākušas darboties sabiedrībai nozīmīgās investīcijas. Nespēs tāpēc, ka nevarēs apmeklēt medicīnas speciālistus, iegādāties medikamentus, veikt neatliekamas operācijas un citas manipulācijas tikai tāpēc, ka par tām dārgi jāmaksā. Jau tagad ir cilvēki, kas nedaudzās elektroierīces ieslēdz dažas reizes nedēļā, lai vismaz tā taupītu santīmus par izlietoto elektroenerģiju, kas arī grasās kļūt dārgāka. Vai tā nav augstākā mēroga taupība, ja pensionārs pēc maksājumu veikšanas iztiek ar desmit latiem mēnesī un viņa brokastis ir pelēcīgi vienmuļas – tēja un maizes rieciens? Taupības nolūkā var ieteikt no slimības atbrīvoties ar augu palīdzību, bet slimību diemžēl kļūst aizvien vairāk un diezin vai pietiks pat ar pļavu, lai izveseļotos. Uzskatu, ka budžeta deficīts nedrīkst kļūt par amatpersonu pašmērķi, jo tā var izrādīties arī šīs valdības kļūda.
