Pirms dažām dienām satiku bijušo klasesbiedreni, kuru nebiju redzējusi kopš ģimnāzijas izlaiduma vakara. Protams, bija interesi paskatīties un paklausīties, kā pa šo laiku gājis viņai, taču vēl saistošāk bija caur viņu paskatīties uz sevi un to, kā es esmu mainījusies.
Atskārsme, ka tas cilvēks, ko viņa redzēja pēdējo reizi pirms šīs tikšanās, vien minimāli ir līdzīgs tam, kāda es esmu tagad, glaimoja. Lai gan ikdienā šķiet, ka viena diena ir līdzīga nākamajai, šādas tikšanās, manuprāt, izceļ galvenos pieturas punktus par to, kas jau paveikts un ko vēl gribētu izdarīt. Rezultātā klusībā apņēmos, kaut nākamreiz, kad mēs tiktos, es būtu mainījusies vēl vairāk un tie mīnusi, par kuriem šoreiz man bija kauns un kurus vēlējos, lai otrs nepamana, būtu pazuduši uz neatgriešanos.Nešaubos, ka līdzīgas atskārsmes – labāk, sliktāk, citādāk – neizbēgami pārņem arī tās cilvēkus, kas dodas oficiālos pieredzes apmaiņas braucienos vai ar tādu mērķi uzņem viesus pašu mājās. Cits jautājums, vai šīs atklāsmes pārvēršas reālos mērķos un darbos, vai arī tiek noglabātas kādā no atmiņu plauktiem paša zināšanai. Lai gan Alūksne par rosības trūkumu ikdienā nevar sūdzēties, viesojoties citviet šķiet, ka šeit valdošā rosība ir vai nu neefektīva, vai arī krietni vien atpaliek no tempiem, kādos tamlīdzīgi procesi norisinās citur. Šīs atšķirības var sajust nemaz neizbraucot tālu ārpus Latvijas robežām, bet tepat, kaimiņu novados un pat pašu novada teritorijā. Līdz ar to, nevilšus nākas secināt, ka vai nu esam pārāk akli un neuzņēmīgi pret citviet redzēto, vai arī mums ir labi ar to, kas jau ir, par ko tomēr šaubos.
