Slēpošana mūsu ģimenē ir atpūtas veids numur viens. Atšķirība ir tikai tajā, kas kuram tuvāks – slēpošana, biatlons, vai viss kopā.
Slēpošana mūsu ģimenē ir atpūtas veids numur viens. Atšķirība ir tikai tajā, kas kuram tuvāks – slēpošana, biatlons, vai viss kopā. Oskars no mums visiem ir vienīgais, kurš ar to sācis nodarboties nopietnāk un sasniedzis tādus rezultātus. Ja nemaldos, biatlonā viņš trenējas jau kādus piecus vai sešus gadus. Nupat notikušais pasaules čempionāts Oskaram kļuva par pirmajām šāda līmeņa sacensībām. Pāris nedēļas iepriekš viņš piedalījās Eiropas kausa posmā, kur uzrādīja savu līdz šim labāko rezultātu un ieguva 8.vietu.
Sacensību laikā mēs visi cenšamies Oskaru atbalstīt, kā vien varam – sekojam līdzi sacensību norisei internetā vai “Eurosport” kanālā, turam īkšķus, pēc sacensībām uzreiz sazvanāmies, uzmundrinot vai apsveicot ar panākumiem. Vienkārši tajā brīdī, kad Oskaram ir sacensības, neatkarīgi no tā, vai kāds no mums ir Rīgā, komandējumā, darbā vai mājās, viss tiek atlikts un uzmanība veltīta tikai viņam. Man, skatoties sacensības, sajūta ir tāda, it kā es pati atrastos uz starta līnijas un gatavotos slēpot, nevis viņš – nu, satraukums ir jūtams.
Par necerētu pārsteigumu mums kļuva individuālajā startā izcīnītā 14.vieta starp vairāk nekā 100 dalībniekiem. Mēs neviens pat iedomāties nevarējām, ka viņam būs tik augsta vieta. Domājām, ka būs labi, ja “iebrauks” kādā trīsdesmitniekā, bet 14.vieta – tiešām necerējām. Pašas sacensības es vēroju internetā. Pēkšņi skatos – Oskars četrpadsmitais. Sākumā man likās, ka kļūdos. Šķita, ka skaitlis “14” ir kārtas numurs, bet vieta ir astoņdesmitā. Kā vēlāk atklājās, viss bija pilnīgi pretēji.
Tagad gaidām Oskaru atgriežamies mājās. Pie mums ciemos atbrauks radinieki no Rīgas, un tad nu mēs kopīgi izdomāsim, kā viņu sagaidīt. Vēl tad, kad ar Oskaru sazinājos telefoniski, pēc balss varēja just, ka viņš ir ļoti priecīgs – pats jau nebija gaidījis tādus rezultātus, tāpēc noteikti būs lieli svētki.
