Krēsloja. Kokos iešalcās vakarvējš. No upes cēlās mīksta migla. Pa taciņu kāds nāca un apstājās pie priedes. Jā, tā bija jaunsaimnieka Lazdas vedekla Asnate. Viņa te nāca bieži un, piespiedusies maigajam, gadu gaitā nogludinātajam priedes stumbram, brīdi paraudājusi, uzticēja savu bēdu.
Kuram gan citam jaunā sieviete varēja to izstāstīt? Taču ne vīra tēvam. Viņš tikai pavīpsnātu un norūktu parasto: “Kādas kurpes uzvilki, ar tādām staigā!” Tuvu draudzeņu arī viņai nebija. Tām, kuras atnāca paciemoties, pašām sirds pievilgusi ar dažādām nebūšanām. Māte, jā, māte saprastu. Bet nu jau viņa ir aizgājusi pa skuju taku. Dažreiz atnāk sapnī saraudātām acīm un skumīgi saka: “Vai es tev, meitiņ, neteicu, lai tu ar Ilgoni neprecies? Viņš nav tev. Es paredzēju sūru mūžu.”
“Bērns, bērns, kam tu par varītēm tiecies pēc viņa?” tā māte bija runājusi, dzīva būdama, tā viņa runāja no aizsaules dārziem. Toreiz Asnatei Ilgonis šķita, ja ne gluži kā pasaku princis, tad pats gudrākais, pats prasmīgākais gan. To, ka viņš pusaudža gados bijis kolonijā, Asnate vērā neņēma, bet uzskatīja par romantisku piedzīvojumu. To, ka viņš dusmās sarunāja rupjības, meitenes naivumā viņa pieņēma kā pašsaprotamu lietu. Mīlestība plauka. Nelīdzēja māmuļas saraudātās acis. Vidusskolas pēdējā klasē Asnate paziņoja, ka pēc izlaiduma precoties. Vēl pēc gada piedzima Jānītis. Pirmo dēlēnu auklēja māmuļas maigās rokas. Ilgonis no dēla nevairījās, bet īstā tēva lepnumā arī neuzstaroja. Pēc mātes nāves viņi pārcēlās dzīvot uz laukiem. Pie viņiem atnāca dzīvot arī Ilgoņa tēvs, kurš pēc šķiršanās bija sadomājis mājās vest jaunu sievu. Ilgoņa māte pēc šķiršanās aizgāja dzīvot uz kādu mazpilsētu un par dēla un bijušā vīra gaitām nelikās vairs zinis.
Asnate pēc trešā bērna iekšēji saduga. Ilgonim sieva un bērni bija it kā starp citu. Vairāk viņam patika ārpus mājas. Ģimene ira. Asnate sākumā nelaimes cēloņus meklēja sevī pašā. Mēģināja izrunāties, taču īsti nesanāca. Pēdējā laikā Ilgonim nekas nebija pa prātam. Ir cilvēki, kuriem patīk otru sāpināt. Tos saucot par enerģētiskajiem vampīriem. Ilgonim tas izpaudās arvien vairāk. Asnatei ļoti patika dziedāt. Arī tagad viņa mēģināja mājās to darīt. Agrāk vīrs labprāt piebalsoja, tagad neiecietīgi apsauca: “Ko tu auro!” Kad Asnate, apguldinājusi bērnus, mīļi aplika rokas Ilgonim ap kaklu, viņš tieši pateica: “Nemāci sirsnību tam, kuram sirds vietā kacens. Pati vainīga, ka neskatījies, ko preci!” Pēdējie vārdi skanēja jau aiz durvīm.
Kādas bija viņa gaitas, to Asnate nezināja un vairījās minēt. Saimniecībā Ilgonis strādāja – tur pārmest nevarēja. Kur lai viņa dodas, kam vajadzīga sieviete ar trim bērniem, bez sava kapitāla? Tiesa, viens cilvēks viņu pieņemtu. Tā bija mammas draudzene Paulas tante. Ar savu vērīgo medmāsas skatu pēc vienas ciemošanās reizes viņa ievēroja, ka Asnates ģimenei kopdzīvē nav Dieva svētības. Toreiz viņa ieteica nemocīt sevi un bērnus. Taču Asnate vēl ticēja, domāja tikai gaišas domas, bet Ilgoni tas tikai nokaitināja. Savas bēdas viņa izraudāja naktī. Pēdējā laikā viņa nāca pie priedes. Arī tovakar pēc pēdējā strīda viņa te stāvēja nomākta, sen jau aizmirsusi smieties un dziedāt.
– Manu kociņ, – Asnate šņukstēja, – nācu atkal ar tevi parunāties. Ko mani bērni lai mācās, ja viņu klātbūtnē tieku lamāta un pat vairāk? Jau sāku aizmirst, kā man iet, vai nav grūti, vai nesalst, kopš no manis aizgājusi māmiņa. Ilgonis ar sirsnību nekad nav izcēlies. Māmuļai bija taisnība, ka viņš man neder. Mīlestības karstumā ticēju, ka varēšu Ilgoni ietekmēt. Ilgoņa tēvs arī raksturā ir skarbs. Laikam jau dēlu kaut cik mīlēja, bet ar Ilgoņa māti nemitīgo ķīviņu dēļ izšķīrās. Kā gan dēls lai būtu citādāks? Reizēm jau mūsu dzīve apskaidrojas. Tad skumjas kļūst caurspīdīgākas. Tad es priecājos, ka vēl ir cerību ezeri ar baltām ūdensrozēm. Bet tovakar Ilgonis atkal bija apmācies, rūca kā pērkons. Kliedza, ka ar piena putru ilgi nevilkšot. Vai tad tikai piena putra? Bija arī salāti un cepta gaļa. Viss Ilgonim šķita nepieņemams. Es kā parasti klusēju. Ilgonis piecēlās, iecirta pliķi un uzkliedza: “Muļķe, ko tu klusē? Vai saproti, ka tevi vairs negribu? Eju dzīvot pie citas sievietes!” “Tēt, tēt, iešu tev līdzi,” raudāja Jānītis. Par spīti visam, viņš tēvam ļoti pieķēries, ilgi nenomierinājās. Mīļā priedīt, man nav ar ko izrunāties. Vienīgi ar meitiņu šo to pārrunājam, bet tā jau vēl maza. Priedīt, sestdien braukšu pie Paulas tantes, aizvedīšu bērnus. Tomēr es ticu, ka ziemas dienās ir kāpnes uz vasaru ne tikai dabā. Paulas tante jau sen solīja iekārtot darbā par laboranti. Jānītim drīz būs septiņi gadi. Līgucim paliks pieci, bet Aināriņam gan tikai trešais. No Paulas tantes mājām nav tālu skola, ne bērnudārzs, būs labi arī bērniem. Vajadzēja aiziet jau agrāk. Bet nokavēts, viss likteņa rokās.
Dziļā tumsā Asnate iegāja istabā. Bērni gulēja ciešu miegu. Viņa uzrakstīja Paulas tantei īsziņu. Atbilde pienāca lakoniska: “Ļoti gaidīšu!”
Pēc mēneša viņus izšķīra kā daudzas līdzīgas ģimenes. Aiz lepnuma viņa nepieprasīja pat alimentus, jo domās Asnate jau bija ziemā, kad kopā ar bērniem un Paulas tanti uzkāps kalnā, lai paraudzītos pāri ielejā palikušajiem balti apsnigušajiem egļu torņiem, kuros atspīdēs apvāršņa tīrais un daudzsološais mirgojums.
