Kāda mana radiniece pastāstīja, ka pagājušajā rudenī viņa vēlējusies katru rudens lapu pie koka piesiet ar diedziņu, lai tās nekrīt nost. Varētu šķist, ka rudens vienmēr atnāk ar aiziešanu, taču rudenī var atnākt arī mīlestība, var atnākt iedvesma, var pasaulē ienākt dzīvība. Galu galā – rudens lapās ienāk krāsa. Un tomēr rudenī mūsos dzimst kāda nostalģija un, kā tas nereti dzīvē gadās, kaut kas aiziet tad, kad kļūst pavisam skaists. Tā rudens lapas pirms savas aiziešanas mūs priecē ar savu krāšņo skaistumu. Tā mēdz notikt arī ar cilvēkiem, atmiņām un citām lietām – pirms aiziešanas ir skaistums, kurš visskaudrāk iesāpas tādēļ, ka tu zini – aiziešana ir neizbēgama. Tā mātes un tēvi pavada bērnus uz lielpilsētu universitātēm un iestājas ziemas, bet bērni kā mūžīgie pavasari atgriežas. Dzīvē visādi gadās un ir rudeņi, pēc kuriem nenāk pavasari. It kā paliek mūžīgā ziema, bet ziema nav tikai sasalums – tajā ir arī miers. Tad, kad visas aiziešanas sāk pavadīt miers – nav vairs svarīgi, aukstums vai skumjas, jo viss kļūst kaut kā mazliet skaidrāks, cik nu dzīve vispār var būt skaidra.
Nereti rudenī cilvēkus pārņem sezonālās skumjas, jo mums sāk trūkt vasaras saules, ārā līņā un gan ķermeni, gan domas pārņem drēgnums. Bet vai esi pamanījis, kā rudens sākumā smaržo zeme? Skaisti smaržo – pēc uzaršanas un kaut kāda svaiguma! It kā neko jau vairs daudz nestādīsi, bet šī smarža man vienmēr atgādina arī pavasari. It kā rudens, ejot uz savu rietu, atgādina – neuztraucies, jo nāks pavasaris. Mums dzīvē dažreiz gadās ilgstošāki rudeņi un vēl ilgstošākas ziemas. Ak, laimīgi tie, kuriem ir ieilguši pavasari un vasaras! Bet mums, cilvēkiem, nereti grūti saprast, ka gadalaiki mainās, ka aizsalušas upes mēdz atsalt, aizsalušas attiecības mēdz atsalt, mēdz kaut kas sasalt un tā atkal no jauna.
Nesen dzirdēju teicienu – uzticies procesam! Ir cilvēki, arī es, kuriem visu gribas uzreiz un gribas, lai viss ir ļoti skaidri – kāda vēl mierīga elpošana un saprašana, ka dzīve ir process, nevis punkts pēc punkta, kurš jāsavelk ar kaut kādu līniju! Dzīve ir kā tāds diedziņš, ar kuru gan tās rudens lapas nevar piesiet, lai kā arī dažreiz gribētos. Dzīves diedziņu nevajag savilkt, jo to var pārraut, tam ir jāļauj būt un jāļauj virzīties uz priekšu kā tādam pavedienam. Ej nu sazini, kas ir tā otra diedziņa galā, bet varbūt mums arī nav jāzina. Vismaz ne šodien, varbūt ne šajā rudenī. Varbūt iziesim ārā un paskatīsimies uz krītošajām lapām ar domu, ka arī mūsos ir kas tāds, kam jānokrīt, bet ziemā jāiemācās miers, lai līdz ar pavasari mūsos atkal kaut kas sāktu dīgt. Cik laimīgi mēs varam būt te, kur visus četrus gadalaikus var tik ļoti izjust! Tā ir gluži kā tāda meditatīva privilēģija, lai līdz ar šo dabas ciklu tajā ieietu arī mēs. ◆
