Kad cilvēks sāk rakstīt romānus? Izrādās, tad, kad sajūt sevī nepieciešamību to darīt, kad gribas šķetināt samezglojušos likteņus, atklāt dažādus pārpratumus un cilvēciskas vājības.
Kad cilvēks sāk rakstīt romānus? Izrādās, tad, kad sajūt sevī nepieciešamību to darīt, kad gribas šķetināt samezglojušos likteņus, atklāt dažādus pārpratumus un cilvēciskas vājības. Kāri rakstīt uzjundī arī negaidīti, pat traģiski dzīves pavērsieni. Zināmā mērā tā bijis arī rakstniecei Antoņinai Ločmelei no Viļakas, kura saviem romāniem izvēlējusies romantisku pseidonīmu Santa Mežābele.
“Man bieži jautā, kā es tik labi pārzinu kriminālo pasauli, ja rakstu kriminālromānus, bet, ilgus gadus strādājot par tiesas piesēdētāju, daudz ko esmu iepazinusi un uzzinājusi. Vēl šodien Rēzeknes apgabaltiesā esmu piesēdētāja. Nav viegli aizmirst notiesātos, jo padomju gados viss notika salīdzinoši ātrāk nekā tagad – izdarīji pārkāpumu un jau pēc pāris dienām sēdēji uz notiesāto sola,” stāsta A.Ločmele. “Kā sāku rakstīt? Katrs cilvēks, kurš uz laiku ir bijis izsūtīts trimdā, grib kaut ko uzrakstīt, lai izteiktu iekšējās izjūtas. Man šī trimda saistās ar darbu Jelgavas rajona Elejas vidusskolā, jo pati esmu no Viļakas. Ģimenes līdzi man nebija, tāpēc pēc darba skolā, pārnākot mājās, jutos kā izsūtītā, kaut ko vajadzēja uzsākt. Arī pati pirmā doma bija rakstīt kriminālromānu, par sižeta galveno līniju izraugoties pašas piedzīvoto, tomēr uz laiku no šīs ieceres atteicos, jo toreiz “Lauku Avīzē” tika izsludināts “Lata romānu” konkurss. Tā 2000.gadā gaismu ieraudzīja mans pirmais romāns “Tēva priede”. Tas stāsta par mežonīgā kapitālisma ienākšanu Latvijā, kad sabrūk iepriekšējā sabiedriskā iekārta, ne vienmēr godīgā ceļā tiek dalīts īpašums.”
Autore, stāstot par pirmo romānu, atzīstas, ka, izraugoties pseidonīmu, paklausījusi meitenei, kas ir arī romāna prototips, un piekritusi pieņemt vārdu Santa.
“Laikā, kad Raimonds Pauls uzrakstīja dziesmu par rūgto mežābeli, arī manā ģimenē bija dažādi pārdzīvojumi – smagi saslima vīrs. Aiz loga pie mājas, kur dzīvojām, auga mežābele. Raudzījos uz to un domāju, ka es līdzinos ziedošajam kokam, jo arī ziedu tad, kad patiesībā nav par ko priecāties. Iztēlē saglabāju šo ainu aiz loga un arvien vairāk sapratu, ka mežābeles vārds ir man piemērots.”
Dzejniekus uzskata par augstākstāvošiem
“Lauku Avīzes” rīkotajā konkursā atzinību guvis otrs romāns “Uz priekšu, meitenes!”, kas izdots pirms pieciem gadiem. Tas mudinājis autori ķerties pie jauna darba, lai gūtu vēl lielāku atzinību, tapis kriminālromāns “Naktī uz svētdienu”. “Visneaizsargātākās un visievainojamākās būtnes pasaulē ir bērni. Viņi dzimst un nedzimst, tiek aprūpēti, mīlēti vai pamesti, nozagti vai pārdoti. Mani šī tēma skāra ļoti dziļi, tāpēc uzskatu, ka romāna ideju pateica priekšā reālā dzīve. Arī rakstīšana veicās raiti. Man patīk strādāt dārzā, jo tad es izdomāju, ko mani romāna varoņi darīs, kādā vidē darbosies, ko runās un tamlīdzīgi. Iepriekš visu iztēlojoties, rakstīšanai varu veltīt īsu laiku. Ja man kā Reinim Kaudzītem romāns būtu jāraksta desmit gadus, tad es nemūžam to nedarītu. Katru dienu es uzrakstu vienu romāna nodaļu, tai veltot četras piecas stundas. Nepiederu rakstniekiem, kas strādā naktīs, dzer stipru kafiju un vēl uzsmēķē. Ja man tā vajadzētu darīt, sen jau būtu nomirusi. Varbūt nav pamata uzlūkot sevi par rakstnieci, jo nerakstu tik pamatīgi, kā to dara Andrejs Upīts. Šodien lasītāji vēlas, lai notikumi risinātos strauji. Uzskatu, ka “Lata romāni” ir pat labāki par vienu otru ārzemju rakstnieka tulkoto darbu. Tiesa, mums ir tāda valsts, kur savējos cenšas nolikt zemāk par ārzemniekiem,” saka rakstniece.
Arī viena varu būt savas dzīves valdniece
1999.gada vasaras sākumā Viļākā notika traģiska autoavārija. Bojā gāja septiņi jaunieši. Starp viņiem bija arī Antoņinas dēls. Kad pirms trīs gadiem nomiris vīrs, Antoņina bijusi pārliecināta, ka viņas abi mīļie cilvēki nu ir kopā, tomēr ilgi nespējusi atbrīvoties no depresijas, pārāk kluss un tukšs kļuvis nelielais privātnams Viļakas nomalē. Meita tolaik jau dzīvojusi Gulbenē. “Sapratu, ka man nav tiesību slīgt depresijā. Man palīdzēja arī dzejnieces Ārijas Elksnes dzejolis “Dzīvot starā”, ko bieži pārlasu. Domāju, kas gan man vienai liedz būt karalienei un valdniecei, kas liedz stāvēt gaismas starā? Ir jādzīvo un jāstrādā tālāk, vai nu es viena tāda sieviete Latvijā, kas zaudējusi vīru un dēlu. Saņēmusies uzrakstīju romānu “Baltais mikroautobuss”. Tagad apņēmīgi apceļoju pasauli, lai cilvēkus iepazīstinātu ar sevi un saviem romāniem,” smejas Antoņina. “Man jautā, kad beidzot sākšu rakstīt dzeju, atbildu, ka viens dzejolis jau ir uzrakstīts – pirms desmit gadiem. Esmu vēlreiz pārlasījusi savus romānus tā, it kā es tos nebūtu rakstījusi. Man patika, šķita interesanti, brīnījos, kā kaut ko tādu esmu spējusi uzrakstīt. Spēju, jo katrā darbā esmu ielikusi sirdi. Ja viss manos romānos būtu izdomāts, tā būtu fantastika, kaut kas “zvaigžņu kariem” līdzīgs, katrā romānā ir kāds dzīves notikums.”
Ja vajag, uzrakstu kādu lugu
Antoņina ir Viļakas kultūras nama dramatiskā kolektīva režisore, tāpēc viņai nav sveša dramaturgu darbu pārlūkošana, lai kādu iestudētu. “Arī pati esmu uzrakstījusi vairākas lugas, kuras vajadzētu apkopot vienā krājumā, bet neesmu tam saņēmusies. Par savu labāko lugu uzskatu “Leons un Leontīne”, kas ir mūsdienīga, tapusi laikā, kad biju dāmu kluba vadītāja. Cītīgi meklēju viencēlienus, jo tie ir piemēroti iestudēšanai nelieliem kolektīviem, kad sapratu, ka lugu nav daudz, rakstīšanai ķēros klāt pati. Apbrīnoju pašdarbības kolektīvu aktierus, jo viņi savu lomu iemācās dažu mēnešu laikā, kamēr lielo teātru māksliniekiem vajadzīgs gads. Pēc tam vēl desmit gadus spēlē vienu un to pašu izrādi. Ja kaut kā dramatiskajos kolektīvos trūkst – tie ir vīriešu lomu tēlotāji. Šodienas skatītāji vēlas jautras lugas, tāpēc pirms dramatisko kolektīvu skates nedēļas laikā uzrakstīju lugu “Vīratēva sānu soļi”. Lugas, atšķirībā no romāniem, var rakstīt garākas vai īsākas.”
Antoņina atzīst, ka neesot godkārīga, bet vienmēr priecājoties par citu panākumiem, kas liekot pašai vēl vairāk saņemties. “Godkārība dažus cilvēkus dzen uz priekšu, bet mans sapnis uzrakstīt romānu par zudušo laiku nav saistīts ar godkārību. Zudušais laiks nesaistās tikai ar mani, tāpēc esmu nobažījusies, kā spēšu romānā atveidot prototipus. Lasītāji romānā uzrakstīto vienmēr uztver subjektīvi, kā arī meklē saikni ar manu personīgo dzīvi. Katrā romānā ir daļa no manis – vienā darbā vairāk, citā – mazāk.”
Rakstniece romānā “Uz priekšu, meitenes!” apgalvo, ka vīrieši neraud, tikai beidz dzīvi pašnāvībā. Šis apgalvojums pierādījies arī dzīvē. “Mēs, sievietes, savas sāpes un pārdzīvojumus lielākoties skaļi izkliedzam vai izraudam. Vīrieši visu vairāk patur sevī. Šodienas vīrieši varbūt ir nedaudz atraisītāki, bet agrāk, nedod, Dievs, ja kāds vīrietis, mirkdams asarās, stāstītu otram, ka ir sievietes atraidīts. Tas pamatīgi iedragātu viņa pašapziņu. Tad jau labāk… Par šo romānā skarto tēmu tiku asi kritizēta, bet uzskatu, ja par kādu cilvēku runā labu vai sliktu, tas nozīmē, ka viņš ir dzīvs. Sabiedrība nosoda tos, kas sākuši dzert. Ne vienmēr ir pareizi nosodīt, jo ne visi ir gribējuši to darīt. Cilvēki ir dažādi, visi vienādi nepārdzīvo to, ka nav darba, ka nav naudas, ne visi spēj saņemties, lai paceltos pāri negācijām.”
Pirms astoņiem gadiem traģiskais notikums, kad bojā aizgāja dēls, Antoņinai licis atteikties no Dieva. “Kaut komunisma garā tiku audzināta, tomēr Atmodas laikā, kad citi sāka iet uz baznīcu, es arī cītīgi gāju. Arī dēlu izvadījām no baznīcas, bija arī īpašs aizlūgums, bet tad pēc gada man negaidot dēla meitiņa teica: “Dieviņš tā gribēja, ka tētis aiziet bojā!” Pirmajā mirklī pie sevis domāju – pareizi, ja Dievs to nebūtu gribējis, viņš neļautu dēlam iesēsties tajā automašīnā, neļautu notikt avārijai, bet vēlāk sapratu, ka nevaru turpināt pielūgt tādu Dievu, kurš ir gribējis mana dēla nāvi. Kopš tā brīža vairs neeju uz baznīcu un Dievam neticu. Lai arī tad palieku grēciniece, tāpat savu mūžu nodzīvošu.
