Dzīvojot pie vecākiem Aizkrauklē, izdzirdot par kādu Ziemeļvidzemes pilsētu, man likās, ka tas ir kaut kur pasaules malā. Bija sapnis kādreiz kāzu ceļojumā aizbraukt uz Alūksni, jo sirds teica, ka tur jābūt kaut kam īpašam.
Dzīvojot pie vecākiem Aizkrauklē, izdzirdot par kādu Ziemeļvidzemes pilsētu, man likās, ka tas ir kaut kur pasaules malā. Bija sapnis kādreiz kāzu ceļojumā aizbraukt uz Alūksni, jo sirds teica, ka tur jābūt kaut kam īpašam.
Un nu ir sanācis, ka Gulbenes rajons ir kļuvis par manām mājām un Alūksne – par darba vietu.
Aizdomājos par maniem kādreiz izvirzītajiem dzīves mērķiem, par to, kā pēdējo piecu gadu laikā mana dzīve ir pagriezusies par 180 grādiem. Un secinu, ka ir piepildījušies daudzi mani sapņi.
Viens no tiem – dzīvošana laukos. Dzīvoju Lejasciemā – skaistākajā vietā uz pasaules, kur ir vienreizēji skaista daba un vislabākie cilvēki.
Pilsētas straujā ikdiena cilvēkiem atņem enerģiju, tāpēc ir vienreizēji, ka ir vēl vietas, kur var sajust klusumu, ieelpot svaigu siena smaržu un atpūsties pie nepiesārņotiem ezeriem.
Arī sapnis par kāzu ceļojumu ir piepildījies. Pirmoreiz ierodoties Alūksnē, biju sajūsmā, ka pilsēta, kas atrodas tālu no galvaspilsētas, ir ar savu “es”. Pilsētas attīstība un sakoptība mani pārsteidza, un es uzreiz zināju – es te atgriezīšos.
Tik labi, ka cilvēks var atrasties tieši tajā vietā, kur viņš jūtas labi. Mēs nekad nezinām, ko dzīve mums piespēlēs nākotnē, tāpēc ir jābūt gataviem, ka negaidot tā var pārsteigt mūs nesagatavotus.
