Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā uz tikšanos ar dzejnieci Mariku Svīķi bija pulcējušies bibliotekāri, kultūras darbinieki un viņas dzejas cienītāji. Šī bija astotā tikšanās ciklā “Sarunas tuvplānā: rakstnieki par dzīvi un literatūru”.
Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā uz tikšanos ar dzejnieci Mariku Svīķi bija pulcējušies bibliotekāri, kultūras darbinieki un viņas dzejas cienītāji. Šī bija astotā tikšanās ciklā “Sarunas tuvplānā: rakstnieki par dzīvi un literatūru”.
Tagad M.Svīķes svarīgākā nodarbošanās ir dēla audzināšana. Dzejoļus raksta, kad jūt vajadzību. “Kopš dēls sācis apmeklēt bērnudārzu, varu biežāk sēsties pie datora, lai uzrakstītu kādu dzejoli, kā arī neatteikt vadīt Latvijas valsts mežu darbinieku vīru kora “Silvicola” koncertus. Tas ir kolektīvs, ar kuru kopā es strādāju vairāk nekā 10 gadus. Vismaz reizi mēnesī ir izbraukuma koncerts uz kādu Latvijas vietu,” stāsta M.Svīķe.
Viņa uzsver, ka nu jau ilgāku laiku nav saistīta ar darbu presē vai radio, kā arī atteikusies no Smiltenes domes deputātes pienākumiem. Pašvaldība no viņas gaidīja “pantiņu rakstīšanu”, nevis interesi par pašvaldības budžeta veidošanu. “Laikam esmu ideāliste, jo man likās, ka deputātam ir jāstrādā. Tāpēc gadu biju deputāte, bet pēc tam saņēmu drosmi un atteicos. Domāju, ka esmu tikai ieguvēja,” secina M.Svīķe. Citām dzejniecēm un Marikas kolēģiem ir vairāk izdotu dzejas krājumu. Viņai ir tikai trīs grāmatas. Kad lasītāji jautā par nākamā izdošanu, M.Svīķe spriež, ka vispirms ir jājūt vajadzība rakstīt pašai un tikai tad domāt par citiem. “Ja dzejolis būs radīts man, tad arī citiem tas būs noderīgs. To pašu varu teikt par grāmatu. Kad jutīšu, ka man tā ir vajadzīga, tad arī lasītāji to saņems,” skaidro dzejniece.
