Mazajam Imantam tiešām bija paveicies, jo viņš auga ģimenē, kurā bija gan tētis, gan gādīga mamma. Bieži mazais ciemojās arī pie vecmāmiņas un vectētiņa.
Mazajam Imantam tiešām bija paveicies, jo viņš auga ģimenē, kurā bija gan tētis, gan gādīga mamma. Bieži mazais ciemojās arī pie vecmāmiņas un vectētiņa.
Mazulis bija pieaugušo vienīgais bērns un mazbērns. Viņam netrūka pilnīgi nekā. Tikai Imanta mammai, likās ar mazo arvien grūtāk tikt galā – neklausa. Kad bija maziņš zīdainītis likās, ka grūtības pāries, kad mazais paaugsies, bet tās tikai sākās. Ar atvieglojumu māmiņa uzelpoja, kad vecvecāki nedēļas nogalēs pieteicās Imantu pieskatīt, bet, atgriežoties mājās, viss sākās no jauna.
Mazais atteicās ģērbties, rīta cēlienos pošoties uz bērnudārziņu, citreiz – ēst. Reiz pat Imants brokastu putras bļodu meta pret sienu. Brīdī, kad auzu pārslu putra ar sarkano aveņu ievārījumu lēnām tecēja lejup pa jaunajām tapetēm, pār Imanta mammas vaigiem ritēja asaras. Vakarā saruna ar vīru neizdevās, kā iecerēts. Tēvam atstāstītais rīta jampadracis izraisīja smieklus un jautrību.
Pēdējo pilienu piepilināja vecvecāku apmeklējums, kad svētdienas vakarā vecāki devās pēc Imanta, kurš tur bija pavadījis abas brīvdienas. Liela rosīšanās notika viesistabā, kur televizora priekšā mazajam no mēbelēm bija izveidots tāds kā tronis ar paaugstinājumu – priekšā maziņš galdiņš un abi vecvecāki centās noorganizēt Imantam pusdienas. “Šito es neēdīšu, fui!” Vecmāmiņa teciņus vien devās uz virtuvi. “Es ēdīšu tikai kartupeļus!” zēns sacīja. Apēdis divus kartupeļus, Imants atcerējās par čupa – čups, “gribu tūlīt!”, un nelīdzēja nekāda vecmāmiņas runāšana – “vienu karotīti par mammu, vienu par tēti, vēl vienu…”.
Šoreiz Imanta mamma vairs neraudāja klusi, asaras kā pupas ritēja pār vaigiem. Kur palikuši uzskati par veselīgo uzturu, kopīgām ēdienreizēm ģimenē, patstāvības mācīšanu bērnam, ēšanu un ģērbšanos? Cik neskaitāmu reižu par to bija runājusi ar saviem vecākiem? Kurš te ir nepaklausīgais?
