Apeniete Vineta Meistere ir jauna, radoša sieviete, kurai acis dzirkstī uz izglītošanos, rokas sniedzas pēc jaunu prasmju apgūšanas un sirds pasaka priekšā, ko jaunu atkal iespēt. Lielus darbus var darīt sievietes, kuras atbalsta viņu spēcīgais plecs – vīrs, un Vineta noteikti ir starp šīm sievietēm. Vinetu iepazinu šovasar Apes pilsētas svētku mājražotāju un uzņēmēju tirdziņā kā dzīvespriecīgu un uzņēmīgu sievieti, kura pārsteidza ar pašas rokām darinātiem filca zābakiem. Toreiz šķīrāmies ar norunu, ka vēlāk noteikti tiksimies atkal un jau plašākā sarunā. Nu šis laiks ir pienācis!
– Kā un kad sākās jūsu aizraušanās ar rokdarbiem?
– Mūsu ģimenē rokdarbi nekad nav bijuši sveši. Mamma daudz adīja, šķiet, tas arī bija sava veida stimuls darboties līdzi. Skolas laikā man ļoti patika mājturība, ar lielu pacietību darīju visu, kas bija paredzēts. Pēc stundām mājās, vēlēdamās papildināt savu garderobi, pirmās kleitas šuvu ar rokām, jo šujmašīna nebija pieejama. Pēc tam izvēlējos mācīties par mājturības skolotāju un līdztekus studijām tamborēju mežģīnes dvieļiem, lai nopelnītu. Tad jau tika saadītas cepures, cimdi un šalles, bet savas pūra lādes jau bija pilnas, tādēļ domājām, kur realizēt. Sākās pirmās tirgus lustes – tas ir apmēram pirms 12 gadiem.
– Arī abas jūsu māsas čakli darina rokdarbus.
– Manuprāt, viņām tas ir līdzīgi kā man – viss sākās ģimenē, tad sekoja vēlme palutināt sevi ar kaut ko jaunu, pēc tam jau saviem bērniem daudz ko darināja. Tagad dzīves apstākļi ļauj daudz vairāk izmēģināt, eksperimentēt un iegādāties dažādus materiālus. Vecākā māsa Anda ada skaistus plecu lakatus un mazuļiem jakas, svārkus, bikses un kleitas. Savukārt jaunākā māsa Līga tamborē meitenēm lakatiņus un interesantus paklājus. Tiklīdz katra savā mājā kaut ko jaunu rada, tā uzreiz “WhatsApp” saziņas tīklā tas tiek atrādīts pārējām (smaida)!
– Ko gūstat sev, strādājot rokdarbus? Ar kādām domām to darāt?
– Pacietīga un neatlaidīga, pat ar spītības iezīmēm – tāda nu es esmu. Radīt ko jaunu un noderīgu – tas ir iekšējais dzinulis. Izveidojot jaunu darbu, tiek gūts sava veida piepildījums un gandarījums. Kad nav noskaņojuma, tad nemaz radošiem darbiem neķeros klāt – nevar taču negatīvas emocijas tajos ielikt! Ne velti mammas adītās zeķes un cimdi ir vissiltākie, jo tiek radīti ar mīlestību…
– Kā šo gadu laikā esat attīstījusi un dažādojusi savas rokdarbu prasmes?
– Man visu laiku gribas mācīties, apgūt ko jaunu. Izmēģināts ir ļoti daudz! Sāku ar tamborēšanu un adīšanu. Tad tika apgūtas prasmes stikla kodināšanā, dekupāžas un plaisu tehnikā. Bija arī pērļošanas posms, daudzas rotas izveidoju, un visas ir arī atradušas savus saimniekus. Viesojoties Igaunijā, “āķis lūpā” tika ar mašīnizšūšanu. Sapņi piepildās – esmu iegādājusies izšūšanas mašīnu un izšuju gan dāvanas saviem tuviniekiem, gan īstenoju citas ieceres nelielam klientu lokam.
– Šobrīd jūsu aizraušanās ir filcēšana.
– Gandrīz kā žagata uz spīguļiem, tā es metos uz dažādām rokdarbu tehnikām (smaida). Sākumā to apguvu vairāk pašmācības ceļā, tiesa, pat kursus esmu citiem vadījusi. Mani ļoti uzrunāja amatnieces Ingas Loginas darbi, un tad radās iespēja satikt meistarīti klātienē! Man jau divreiz nebija jādomā, ko gribu viņai jautāt – kad varētu sarunāt apgūt zābaku filcēšanas tehniku? Šovasar, pirms Līgosvētkiem, divas dienas tika veltītas smagam darbam, bet rezultāts ir tā vērts – silti, dabīgi, stilīgi zābaki. Un galvenais – kādus gribi, tādus taisi: īsus vai garus, krāsainus vai vienkrāsainus! Variāciju ir daudz. Izejmateriāli – vilna un ziepes. Jā, process ir ilgs un ķēpīgs, vilna kopā ar ziepēm jāveļ vairākās kārtās, jāžāvē, līdz iegūst filca materiālu, no kā radīt zābakus, tomēr tas ir tā vērts. Pirmais zābaku pāris man tapa, strādājot divas dienas, bet tiešām strādājot no rīta līdz vakaram. Kājiņas man ir salīgas, siltums patīk, zābaki, ko nopērku, īsti nepatīk un ātri saplīst, bet te radi to, ko pats vēlies, der un ir silti – viss, kas vajadzīgs! Pie kaimiņiem igauņiem izzināju šņoru tehniku un nu zābakiem savīšu arī auklas, kādas pati gribu. Man vajag radīt ko tādu, kas pašai patīk, pretējā gadījumā man to nevajag vispār.
Savukārt garo ziemas vakaru pavadīšanai ir iegādāta vilna un zoles, lai filca zābaki taptu vēl arī kādam klientam. Domāju, uz janvāri varēšu ko vairāk piedāvāt. Ja godīgi – savulaik man bija doma, ka varētu kļūt par kurpnieku (smaida)… Pavisam nesen komplektā zābakiem uztapa arī filcēta soma – arī par šīm prasmēm un nodarbībām liels paldies I.Loginai! Pie Ingas esmu aizrunājusi jau arī nākamo nodarbību filca kurpju tapšanā. Vadot nodarbību Apē, viņai pašai tādas bija uzautas: skaistas, ar aukliņām. Man arī tagad tādas vajag (smaida)!
– Kur nonāk jūsu darbiņi?
– Braucu uz gadatirgiem. Katru gadu piedalos Vidzemes uzņēmēju dienās Valmierā, tuvākās un tālākās pilsētās, arī Igaunijā. Daudz nesanāk braukāt, jo pamatdarbs ir Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā. Rokdarbi ir hobijs, kam reizēm veltu arī naktis, lai tikai varētu radoši izpausties. Adu arī cepurītes, zeķītes un kokoniņus “Sirdssiltuma darbnīcai” priekšlaikus dzimušiem bērniņiem. Vienā gadā veiksmīgi izdevās ar to aizraut arī skolēnus – meitenes adīja zeķītes, cepurītes un kokoniņus, kopā ar bērniem arī dažas mammas iesaistījās šajā labdarības akcijā. Skolniece Līga Zaķe toreiz pat uzadīja desmit pārus skaistu zeķīšu. Skolnieces šobrīd akcijai neuzrunāju, pati gan joprojām iesaistos, arī mana māsa un vēl viena mamma no Apes.
– Jūs iesaistāties arī Apes novada pašvaldības projektu aktivitātēs, kas vērstas uz uzņēmējdarbības, mājražošanas attīstību.
– Šie projekti, kas notiek Apes novadā, ir nenovērtējami! Liels paldies to rakstītājām! Vietējiem iedzīvotājiem rodas gan vairāk iespēju realizēt savas idejas un piepildīt kādu sapni, gan arī vēlme iesaistīties, jo ir iespēja apgūt kaut ko jaunu, sākt kaut ko jaunu vai vienkārši būt cilvēkos, smelties pozitīvismu. Projektos esmu bijusi gan kā nodarbību vadītāja, piemēram, projektā “Still active” pirms vairākiem gadiem, mācot dekupāžas tehniku, filcēšanu un citu, gan kā dalībniece, piemēram, projektā “Coop local”, kurā notiek sadarbība Latvijai ar Igauniju. No Latvijas puses sadarbības partneri ir Apes un Smiltenes pašvaldības. Projektā notiek pieredzes apmaiņas braucieni, ir iespēja piedalīties gadatirgos. Uzskatu – ja cilvēks grib, tad viņam ir, ko darīt, neatkarīgi no vietas, kurā viņš dzīvo. Ko man tas ir devis? Jebkura pieredze ir laba pieredze – viennozīmīgi!
– Kādas ir jūsu pārdomas, novērojumi, piedaloties mājražotāju un uzņēmēju tirdziņos?
– Tās idejas, ko cilvēks izdomā un realizē, ir fantastiskas! Man mājražotāju tirdziņi ir kā tāds muzeja apmeklējums, jo katru reizi ieraugi kaut ko jaunu un vari tikai brīnīties un priecāties par neizsmeļamo izdomu un oriģinalitāti.
– Jūsuprāt, mūsdienu sievietei patīk greznoties?
– Kad sieviete nav paticis pucēties?! Paskatoties uz latviešu tautas tērpiem un rotām, viss top skaidrs: pucējās toreiz, pucējas tagad. Turklāt pucējas ar prātu – grib izskatīties labi, bet tajā pašā laikā arī domā, lai ir atbilstoši laikapstākļiem, lai ir dabīgs materiāls un tā tālāk.
– Vai šodien meitenēm ir interese par rokdarbiem?
– Daļu tas tiešām neinteresē, bet daļai acis mirdz, labprāt dara un apgūst ko jaunu. Rokdarbos svarīga ir pacietība – izdarīt darbu līdz galam, tikai ar gribēšanu nepietiek, bet pacietības visām meitenēm nav. Daudzas iemaņas bērniem nāk no ģimenes, arī rokdarbi: ja to dara dzimtas sievietes un ierāda meitai, mazmeitai, ieinteresē, tad arī viņas dara.
– Kāds ir jūsu sapņu rokdarbs?
– Sapnīši ir lielāki un mazāki, rokdarbos noteikti visu laiku kaut ko apgūšu, bet vislielākais sapnis man ir izveidot darbnīcu savā mājā, otrajā stāvā. Esmu jau procesā (smaida)… Manuprāt, galvenais ir virzīties uz savu mērķi!
– Šosvētdien sāksies adventes laiks. Kādas pārdomas tas jums raisa?
– Gribētos iegrimt mierā, veltīt vairāk laika saviem mīļajiem, bet darba režīms to īsti neļauj. Ikdienas steiga cilvēku rauj un rauj uz priekšu, reizēm stresā un izmisumā. Tāpēc mums jāmācās piebremzēt, apstāties, mierīgi, bez steigas pasapņot, ieklausīties vienam otrā…
— Līga Vīksna
