Jāatzīst, man grūti iedomāties, ka divdesmitā gadsimta gladiatoru cīņās, kā dēvē hokeju, iesaistās sieviete, maiga, simpātiska un trausla.
Jāatzīst, man grūti iedomāties, ka divdesmitā gadsimta gladiatoru cīņās, kā dēvē hokeju, iesaistās sieviete, maiga, simpātiska un trausla. Vēl vairāk pārsteigta biju, kad uzzināju – Sindija Agare no Vidagas kļuvusi par Latvijas sieviešu izlases dalībnieci. Protams, aicināju viņu uz sarunu.
– Kas radīja vēlmi dzenāt ripu pa ledu?
– Laikam jau tā bija mērķtiecīga izvēle, kurai mazliet palīdzēja liktenīga nejaušība. Bērnībā kopā ar kaimiņu puikām uz dīķa dzenājām ripu. Vienmēr skatījos pa televīziju hokeja spēles, cēlos pat naktī, lai redzētu, kā Artūrs Irbe stāv vārtos NHL Stenlija kausa finālspēlēs. Šķiet, pāris reižu redzēju arī Latvijas sieviešu hokeja izlases spēles. Komentētājs parasti uzslavēja toreiz ļoti jauniņo un talantīgo Ivetu Koku, kurai bija tikpat gadu, cik man. Toreiz domāju, ka arī es kādreiz noteikti gribētu spēlēt hokeja izlasē.
Kad sāku studēt Rīgā, mana kursabiedrene strādāja laikrakstā “Sports” par korektori. Viņa bija dabūjusi biļetes uz hokeja spēli Latvijas čempionātā vīriešiem un uzdāvināja man dzimšanas dienā gan biļeti, gan Latvijas fanu kreklu. Es vienā brīdī tā, starp citu, ieminējos, ka es arī gribētu spēlēt. Viņa man ieteica iet uz Latvijas sieviešu čempionu komandu “Laima”. Internetā atradu, kas ir kluba “Laima” treneris, un uzrakstīju vēstuli gan trenerim, gan komandas līderei Inesei Gecai – Miljonei. Tā tas viss sākās.
– Kluba “Laima” spēlētājas ir Latvijas sieviešu izlases dalībnieces un arī pati esi komandas sastāvā. Vai bija viegli apgūt hokeja spēli, turklāt tik labā līmenī?
– Patiesībā hokejā, tāpat kā daudz kur citur, nepārtraukti ir jāmācās un jāaug. Nekad nav tā – varētu teikt, ka viss ir apgūts. Man noteikti vēl ir milzum daudz jāmācās un jātrenējas. Nopietni trenējos apmēram pusotru gadu. Protams, ka tas nav viegli. Treniņi piecas reizes nedēļā bieži vien notiek ļoti agri no rīta. Jūnijā pabeidzu maģistrantūru Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, tādēļ tagad ir nedaudz vieglāk. Protams, darbs arī prasa daudz spēka, nervu un laika. Tomēr es nesūdzos, jo man patīk spēlēt hokeju. Konkurenci vīriešu un sieviešu hokejā Latvijā noteikti nevar salīdzināt. Sieviešu izlasē iekļūt ir daudz vieglāk, jo ir divi klubi – “Laima” un “Ice Girls”. Agrāk bija arī Liepājas sporta klubs, bet tagad tas ir panīcis.
– Hokejisti uz ledus līdzinās bruņiniekiem, jo vajadzīgi aizsargi, kas pasargā no kritienu radītajiem zilumiem un traumām.
– Pirmajā reizē, kad uzvilku visu ekipējumu, biju tik piekususi, ka domāju – spēka spēlēšanai vairs nepietiks. Kamēr pierod, tikmēr ir neērti un smagi, šķiet, ka visur kaut kas lieks karājas. Tagad tas liekas pats par sevi saprotams. Ekipējums hokejā noteikti ir nepieciešams, jo pasargā no traumām. Protams, tāpat, gadās arī pa kādam zilumam.
– Lai nu kā, hokejs nenoliedzami ir smags sporta veids. Kas tu esi komandā?
– Komandā un izlasē esmu paspējusi spēlēt gandrīz visos posteņos. Neesmu bijusi tikai vārtsardze. Sāku kā malējā uzbrucēja, tad mani mācīja spēlēt aizsardzībā. Tagad esmu centra uzbrucēja, kuras galvenais uzdevums ir gan paspēt veiksmīgi uzbrukt, gan arī pirmajai no uzbrucējām atgriezties aizsardzībā. Centra uzbrucēja patiesībā ir “maiņas smadzenes”, kas kontrolē situāciju laukumā, īstajā brīdī atdod piespēli malējām uzbrucējām, īstajā brīdī met pa vārtiem un īstajā brīdī atkāpjas, lai traucētu pretinieču uzbrucējām uzsākt uzbrukumu. Līdz tam gan man vēl tāls ceļš ejams, jo vajadzētu paātrināt domāšanu un izpildījumu.
Ja hokejā vēlas kaut ko sasniegt, tad tam noteikti ir jāvelta daudz laika. Sestdienās un svētdienās parasti ir spēles Latvijas bērnu un jaunatnes čempionātā pret 15 un 16 gadus veciem puišiem. Tas mums ir ļoti labs treniņš, jo puiši spēlē ļoti labi. Šīs spēles tiešām ir ļoti lietderīgas, ja vēlamies cīnīties ar Eiropas un ne tikai Eiropas spēcīgākajām sieviešu izlasēm līdzvērtīgi. Parasti mums pirms ledus treniņiem, kas ilgst stundu, ir tā saucamais “sausais treniņš”. Pārāk sauss gan tas nav. Ticiet man, pēc 30 minūšu skrējiena un dažiem sprinta vingrinājumiem sporta krekliņš jau līp pie muguras! Bet pēc “sausā treniņa” velkam hokeja formas un ejam uz ledus. Vienreiz nedēļā mums ir arī tehnikas vingrinājumi, kuros uz asfalta vai betona strādājam ar nūjām un īpašām ripām. Šie vingrinājumi palīdz iemācīties apvest pretinieku, pārvaldīt ripu.
– Kur mīt sīvākās konkurentes, un kā ir veicies sacensībās? Kādas ieceres un prognozes ir tuvākajā nākotnē?
– Šī pusotra gada laikā esmu paspējusi kopā ar komandu un izlasi būt gan Igaunijā un Slovākijā, gan Japānā. 3.oktobrī Latvijas sieviešu čempionu komandas “Laima” sastāvā devos uz Slovākiju. Martinā notiek Eiropas čempionu kausa izcīņa sieviešu hokejā. Šāgada iespaidīgākais notikums man bija tas, ka iekļuvu izlases sastāvā startam Pasaules čempionātā hokejā sievietēm I divīzijā, kas risinājās Japānas pilsētā Niko. Tas bija mans pirmais Pasaules čempionāts Latvijas izlases sastāvā. Zinu, ka tā patiesībā bija dāvana, kas man ir jāatpelna un jāpierāda. Es pat tiku izlaista laukumā spēlē pret Dānijas izlasi. Tā bija fantastiska sajūta. Mūsu izlase bija vadībā ar 3:0, un treneris teica, lai sildos. Man tajā brīdī pat bailes bija pagaisušas. Sajūta tāda, it kā lidotu metru virs zemes. Šķiet, nospēlēju pietiekami labi. Mēs šajā čempionātā izcīnījām 2.vietu – augstāko vietu Latvijas sieviešu hokeja vēsturē – un sudraba medaļas, piekāpjoties vienīgi mājiniecēm. Pasaulē kopumā tagad esam 11.vietā.
Pašlaik mūsu svarīgākie starti ir Eiropas čempionu kausa izcīņa Slovākijā un Pasaules čempionāts I divīzijā, kas nākampavasar notiks Latvijā. Atkal būs jāstājas pretī sīvākajām konkurentēm – Čehijas, Francijas, Norvēģijas un Slovākijas izlasēm. No augstākās grupas (tā saucamās sieviešu hokeja elites grupas, kurā spēlē ASV, Kanāda, Krievija, Vācija un citas. spēcīgākās pasaules sieviešu izlases) šajā gadā izkrita Kazahstāna, tādēļ būs jāspēlē arī pret šo izlasi. Nebūs viegli, bet tik ļoti gribas nospēlēt pēc iespējas labāk savās mājās skatītāju priekšā.
– Nesen izlasīju, manuprāt, neparastu atziņu, ka hokejs ir veselīgs. Vai vari tam piekrist?
– Sportam jau vispār būtu jābūt veselīgam. Tas, ka “lielais sports” bieži vien ir “netīrs”, pārbāzts ar dažādiem dopinga skandāliem, to nemaina. Es nevēlētos uzvarēt tādēļ, ka mans mediķis būtu pārspējis kādu citu un izdomājis iedarbīgākus preparātus. Gribu apzināties, ka esmu to paveikusi tikai ar savu darbu, ka tieši es esmu uzvarējusi, nevis kaut kāds “amfetamīns” manī. Slodze tiešām ir ļoti liela, tādēļ mans organisms palaikam nedaudz pretojas. Es bieži slimoju ar bronhītu, tāpēc ir sanācis dzert dažādas antibiotikas. Cenšos spēcināt sevi ar vitamīniem.
– Kas rada lielāku prieku – hokeja spēle vai brīdis, kad izdodas pārspēt pretinieces, iesist ripu vārtos un uzvarēt?
– Prieku rada brīži, kad apzinies, ka vari būt apmierināta ar savu veikumu, kad esi izdarījusi visu, ko varēji. Jā, spēle sagādā prieku, tomēr vissaldākais ir uzvaras prieks. Un skaists zaudējums pret ļoti spēcīgu pretinieku, par ko bieži vien priecājas komentētāji, patiesībā spēlētājiem ļoti sāp. Katru reizi, kad iesitu ripu vārtos, es priecājos kā mazs bērns, priecājos tā, it kā tā būtu mana pirmā iesistā ripa.
– Ko tev dod hokejs un ko tu – hokejam? Kas, tavuprāt, ir lielāks ieguvējs?
– Hokejs man sagādā prieku, un tas ir galvenais. Protams, man ir svarīgi sevi apliecināt (un šeit es nedomāju tikai apliecināt sevi citu acīs). Hokejs man ir devis arī ļoti daudz jaunu draudzeņu. Mēs kopā esam pārdzīvojušas neveiksmes un sāpīgus zaudējumus, kopā smējušās un centušās apslēpt asaras, kas sariesušās acu kaktiņos, un kopā esam dziedājušas Latvijas himnu Japānā. Nav šaubu, ka šajā tandēmā – es un hokejs – lielākā ieguvēja esmu es.
– Iespējams, ka ir vēl kaut kas, ko pati vēlies piebilst vai pastāstīt!
– Cilvēkiem ļoti bieži ir priekšstats, ka sievietes, kas spēlē hokeju, ir vīrišķīgas un rupjas. Tas ir pilnīgi aplams mīts, ko ietekmē salīdzināšana ar vīriešu hokeju. Sieviešu hokejs patiesībā ir pilnīgi citāds. Tajā spēka spēle vispār nav atļauta. Neviena apzināti negrūž otru bortā. Ja arī iegrūž, tad saņem noraidījumu. Sieviešu hokejs ir balstīts uz ātrumu un prātu. Mēs cenšamies apspēlēt pretinieces nevis ar spēku, bet prātu un ātrumu. Mēs nespļaudāmies, rupji nelamājamies, mēs esam tikpat sievišķīgas, jūtīgas un trauslas kā visas citas sievietes.
