Vārds, uzvārds: Raivis Podrezovs.
Dzimis: 1980.gada 13.janvārī Alūksnē.
Izglītība: No 2000. līdz 2002.gadam mācījies Rīgas Juridiskajā koledžā un ieguvis jurista specialitāti.
Nodarbošanās: Vidzemes reģiona pārvaldes Alūksnes iecirkņa kārtības policijas nodaļas inspektors.
Ģimene: sieva Sandra (veikala “Maxima” vecākā kasiere), bērni – meita Sanija (8 gadi) un dēls Ričards (2 gadi).
Hobijs: kinoloģija.
Mums visiem ir svarīga drošība, un par to lielā mērā ir atbildīgi policijas pārstāvji. Alūksnietis Raivis Podrezovs ir jauns un spēcīgs policists, ar kuru saruna raisās viegli, jo galvenokārt tiek runāts par viņa hobiju – kinoloģiju, kas saistās ar suņiem. Pats par sevi viņš saka, ka esot jautrs, komunikabls, reizēm neciešams, bet vienmēr ar atbildības izjūtu. Cilvēks, kuram vissvarīgākā ir ģimene un pēdējā laika skaistākais notikums – dēla piedzimšana.
– Kā izvēlējāties policista profesiju?
– Tas nebija mans bērnības sapnis, bet gan dzīves nejaušība. Draugi strādāja policijā un aicināja arī mani, jo bija nepieciešami darbinieki un man bija atbilstoša izglītība. Strādāju policijā kopš 2004.gada. Reizēm zūd entuziasms, bet tā notiek visās darbavietās – galvenais ir tas, ka nenožēloju savu izvēli.
– Vai ir lielāks respekts no apkārtējiem, kad esat formā?
– Tas, kurš mani ciena, tas ciena arī bez formas. Neesmu novērojis nekādus īpašus uzmanības apliecinājumus. Vienīgie, kas izrāda neviltotu apbrīnu, ir bērni.
– Vai alūksnieši ir kārtīgi?
– Mums viss ir diezgan mierīgi. Jāņem vērā arī tas, ka daudzi iedzīvotāji ir aizbraukuši no pilsētas un novada. Man prieks, ka mūsu pilsētas iedzīvotāji paliek arvien kulturālāki. Diemžēl vietējie “mākslinieki” mēdz sagādāt galvassāpes, jo tiek apzīmētas ēku sienas, un visskumjāk, ka tas tiek darīts uz nesen izremontētām mājām. Ir jāsaprot, ka jāciena otra padarītais darbs, jo iznīcināt un sabojāt ir viegli.
– Vai darbu uztverat personīgi?
– Tas ir darbs ar cilvēkiem – ir brīži, kad nav viegli. Lai strādātu par policistu, jābūt psiholoģiski spēcīgam, jo situācijas ir dažādas. Ir reizes, kad citu problēmas ļoti pārdzīvoju un nevaru aizmirst.
– Kā nonācāt līdz kinoloģijai?
– Kad atnācu strādāt uz policiju, mani nepameta doma, ka mājās vajadzīgs suns, un tā mēs satikām pirmo ģimenes mīluli Reno. Man jau sākumā bija doma, ka vēlos suni nedaudz apmācīt. Sāku interesēties, kur un kā tas notiek. Kuriozi bija tas, ka, sazvanot suņu skolu, man atbildēja kolēģis no policijas, kurš strādāja stāvu zemāk! Tā tas viss sākās. Sākumā doma bija vienkārša – apmācīt savu suni, lai viņš būtu paklausīgs. Un tā kopš 2005. gada esmu pilnībā pārņemts ar kinologa darbu. Tas ir mans hobijs. Esmu iesaistījies kinoloģiskajā biedrībā “Remis” Alūksnē, kur nodarbojos ar suņu apmācību un sagatavošanu suņu sporta sacensībām.
– Aizgājāt tur kā klients, bet palikāt uz ilgāku laiku.
– Jā, sākumā biju tikai kā skolnieks, bet pēc tam jau kļuvu par kluba biedru, jo tas viss man šķita ļoti aizraujoši. Pabeidzu suņu apmācības kursus un sāku nopietnāk ar to nodarboties. 2009.gadā Reno sākās veselības problēmas, un man bija doma, ka jāpieliek punkts kinologa nodarbei, bet tiku pierunāts palikt. Dzīve sakārtojās tā, ka mūsu ģimenei pievienojās suņu meitene Prada. Ar otro suni jau bija vieglāk, jo zināju, kā labāk rīkoties, apmācīt. Esmu arī instruktors, tomēr vairāk strādāju tieši ar savu suni. Bet, ja kādam ir vēlēšanās, es varu palīdzēt un apmācīt dzīvnieku.
– Vai visiem četrkājainajiem draugiem var iemācīt paklausību?
– Jebkuru suni var iemācīt klausīt saimnieku. Protams, vieglāk to darīt kopš mazotnes – bet nekas nav neiespējams. Ar lielu darbu visu var izdarīt. Aicinu cilvēkus nebaidīties, nākt un mācīties, jo tā suns iemācās paklausību. Tā ir socializācija, paklausība un disciplīna, bet nekādā gadījumā nevajag to jaukt ar kaut kāda veida spīdzināšanu. Esot paklausīgs, suns nezaudē savu dzīvesprieku – viņš vienkārši ir ar uzlabojumiem! Arī suņu skolā viņi var izskrieties un izpriecāties. Iemācīt suni kost nav māksla, jo tas ir viņa dabiskais instinkts. Bet savaldīt dzīvnieku – tas ir liels uzdevums. Tāpēc ir vajadzīga paklausība – kinologs iegulda lielu darbu, lai būtu labs rezultāts.
– Vai sunim ir viens saimnieks?
– Laikam tā varētu teikt, jo man tā ir – Prada visvairāk klausa mani, tieši es esmu visvairāk bijis ar viņu kopā. Arī uz suņu skolu nāk tieši saimnieks ar savu mīluli, jo dzīvnieks tā pa īstam klausīs tikai vienu.
– Kā dzīvniekam sadzīvot ar bērnu?
– Tas ir sāpīgs temats, jo ir bijuši daudzi traģiski gadījumi, kad bērni tiek sakosti. Un to izdara tieši pašu suns. Problēma ir tā, ka bērni spēlējās, neko ļaunu negribot – viņi īsti nesaprot, ko un kā nevar. Suns nav lellīte, kuru vienā dienā var nolikt maliņā, bet otrā jautri spēlēties. Viņš prasa savu uzmanību. Ja bērns kādreiz spēlējoties ir iespēris sunim, tad dzīvnieks to atceras ilgi. Suņa vienīgā aizsargreakcija ir košana. Es ļoti gribu uzsvērt – suns nav aukle! Nekad nevienam sunim nevar simtprocentīgi uzticēties – dzīvnieks ir dzīvnieks. Nedrīkst atstāt bērnu vienatnē ar suni, lai cik dzīvnieks būtu mīļš, jo viņam ir savi instinkti. Man personīgi nav sanākusi neviena bīstama situācija, bet tas nenozīmē, ka es sunim uzticēšu bērnus.
– Jūsu ģimenē tagad ir divi četrkājainie mīluļi?
– Jā, šobrīd pie mums ir arī beļģu aitu suns Rokijs, un es redzu, ka šim sunim ir citādāks un asāks raksturs nekā Pradai, bet pagaidām visi sadzīvo labi. Varētu teikt, ka suņu meitenes ir nedaudz mierīgākas, jo viņām piemīt mātišķais instinkts. Bet viss atkarīgs no šķirnes. Pradai profesionālajās sacensībās bija pēdējais gads, jo nevar vairs pārvarēt lielos šķēršļus. Bet viņa turpinās piedalīties kopā ar manu meitu bērnu grupā – mazo šķēršļu pārvarēšanā viņa vēl ilgi varēs piedalīties. Es turpināšu audzināt jauno Rokiju, lai nākotnē arī viņš būtu paklausīgs un varbūt arī piedalītos sacensībās.
– Suns ir cilvēka labākais draugs?
– Tā ir – suns vienmēr būs priecīgs, vienalga, cikos pārnākšu mājās. Viņš izrāda beznosacījuma mīlestību, un to jūtu katru dienu. Gadu laikā esmu sapratis, ka suns ir draugs ar lielo burtu. Un, ja suns ir policijas darbā, tad tas noteikti būs labākais partneris, kurš vienmēr tevi aizstāvēs. Pilnīgi un noteikti! Viņš nekad nepametīs saimnieku nelaimē.
– Suns kā labs kolēģis?
– Es to atbalstu, jo no apkārtējiem ir pavisam cits respekts. Man ir bijusi situācija, kad man atļāva paņemt dežūrā līdzi pirmo ģimenes mīluli Reno. Uz ielas stāvēja diezgan skaļu un pārdrošu jauniešu bariņš. Kad lūdzu uzrādīt dokumentus, viņi bija agresīvi noskaņoti. Pirmais no jauniešiem savus dokumentus deva ar straujām un pārmēru agresīvām kustībām, suns lēca viņam virsū – visi uzreiz nomierinājās, un mēs atrisinājām šo situāciju. Tas ir respekts. Es uzreiz nenoreaģēju, bet mans apmācītais suns gan. Un, protams, suņiem ir laba oža, kas palīdz dažādos meklēšanas darbos. Diemžēl Alūksnes policijas nodaļā vēl nav dienesta suņa, bet citviet ir. Dienesta suns ir kā oficiāls darbinieks, kurš saņem algu – tiek apmaksāts ēdiens.
– Ko darīt ar bērna bailēm no dzīvnieka?
– Ja ir bijis kāds starpgadījums, tad šīm bailēm ir izskaidrojums. Bet ir arī vienkārši neizskaidrojamas bailes no suņiem – tās ar laiku pāriet pašas no sevis. Nekad nevajadzētu ar varu piespiest bērnam iemīlēt suni, jo tas izraisītu pretreakciju. Vajag ļaut, lai bērns spēlējas savā nodabā, suns var nemanāmi pienākt klāt, kad mazais to nemaz nepamana, un tad redz, ka neko sliktu dzīvnieks nedara. Tas viss notiek pamazām. Patiesībā varbūt ir labi, ka ir kaut kādas nelielas bailes no suņiem, jo tas nerada pārdrošību, kas reizēm var būt bīstama. Ja bērns mājās ar savu suni ir pārdrošs, tad arī ar citiem tāds būs, bet svešu dzīvnieku uzvedību nekad nevar paredzēt.
– Kāda ir jūsu attieksme par suņiem pie ķēdes?
– Ja suns ir pie ķēdes, tad rodas jautājums – kam vajadzīgs šis dzīvnieks? Tad labāk izveidot sunim voljeru, bet nekad nevajadzētu piesiet. Es nespēju iedomāties situāciju, kad mani turētu četrās sienās un nelaistu ārā. Mums vairāk vajadzētu apdomāt savus lēmumus, būt saprotošākiem un mēģināt iedomāties, kā konkrētajā situācijā varētu justies dzīvnieks…
– Kāds mājas mīlulis būtu labāks ģimenē?
– Vissvarīgākais noteikums – pirms ņemt suni, izpētīt katras šķirnes īpatnības. Diemžēl cilvēki izvēlas dzīvnieku, vadoties pēc kāda aktuāla seriāla. Piemēram, par savu mājas mīluli izvēlas haskija šķirnes suni, nesaprotot, ka viņam vajadzīga brīvība un liela platība, kur izskrieties. Daudz ir šādu gadījumu, kad suns tiek uzskatīts par rotu un modes tendenci. Tad rodas situācijas, kad suņi nonāk patversmēs, jo cilvēki nav apzinājušies savas darbības rezultātu.
– Vai atbalstāt dzīvnieka paņemšanu no patversmes?
– Tas nav vienkārši, jo ir ļoti jāizvērtē, kāpēc suns ir nonācis patversmē, kāds ir viņa raksturs, vai ģimenē ir bērni. Es pats nevaru apgalvot, ka noteikti izvēlētos mājdzīvnieku no patversmes. Bet ir daudz labu piemēru, kad uz suņu skolu atved dzīvnieku no patversmes un viņš visu iemācās, piedalās sacensībās. Katrs gadījums ir individuāls. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēks aiziet uz patversmi, apskatās suni un uzreiz gatavs viņu ņemt, bet pēc piedāvātās kopīgās pastaigas tomēr saprot, ka tas nebūs īstais. Dzīvnieku vajadzētu nedaudz iepazīt, tad izdarīt izvēli. Mani skumdina cilvēku nežēlība pret dzīvniekiem – ir daudz gadījumu, kad suns tiek vienkārši aizvests uz mežu un piesiets, līdz ar to nolemts nāvei. Tāpēc labāk aizvest uz patversmi, lai dzīvniekam dotu otru iespēju dzīvē.
– Jūsuprāt, kāds ir labs vīrietis?
– Pati svarīgākā īpašība ir spēks – garīgais spēks. Vīrietim jābūt gādīgam un stipram, ar savām prioritātēm. Jāsaprot, ka svarīgākā ir ģimene. Katram varbūt ir savi netikumi, bet tas nedrīkst būt svarīgākais, jābūt gribasspēkam un mērķtiecībai.
– Ir svarīgi, kurš ģimenē pelna vairāk?
– Manuprāt, tam nav lielas nozīmes, bet vīrietim jau pašam patīk pelnīt vairāk. Ja mana sieva saņemtu labāku algu par mani, es tikai priecātos – tas viss palielina ģimenes budžetu. Ja tas ir kopīgs, tad nevajadzētu rasties problēmām. Katram ir sava attieksme, un vadīties pēc stereotipiem nav vērts. Mūsdienās sievietēm ir cita vērtība – viņas ir arī vadošos amatos, un tas ir apsveicami, jo dāmas var paveikt lielus darbus. Dzimumam nav izšķirošas nozīmes.
– Kas jums sagādā prieku?
– Pavisam vienkārši – bērni un sieva! Man laimes sajūtu dod ģimene. Man ir svarīgi, ka jūtu lielu atbalstu tieši no sievas. Prieks, ka meita ir iesaistījusies suņu sacensībās un trenēšanā. Tas reizēm ir ar nelielu piespiešanos, bet tā jau ar bērniem ir – vienā dienā viņš grib, bet otrā vairs ne. Bet, ja kas ir iesākts, tad to vajag turpināt, it īpaši, ja tam ir rezultāti. Uz visām sacensībām braucam visa ģimene kopā, un tās ir kā mūsu ekskursijas – visu Latviju būsim apceļojuši. Ja man nebūtu šāda ģimenes atbalsta, es netiktu tik tālu.
— Laura Felša
