Zoja Berļakova vienmēr ir strādājusi par frizieri, un tomēr savs darbs nekad nav apnicis.
Zoja Berļakova vienmēr ir strādājusi par frizieri, un tomēr savs darbs nekad nav apnicis.
– Kāpēc nolēmāt kļūt par frizieri?
– Tas bija pavisam vienkārši – bērnībā nogriezu lellei matus, tas griezums nepatika un sapratu, ka jāmācās par frizieri. Man gribējās, lai visi cilvēki būtu skaisti. Vēl pirms lelles frizēšanās spēlējos ar pienenītēm – skrullēju ziedlapiņas kā matiņus. Jau toreiz mēģināju izprast, kā no pienenes taisnām ziedlapām var dabūt čirkainas lapiņas – vajadzēja pamērcēt ūdenī, saskrullēt, un pirmās frizūras gatavas. Rosināju savu fantāziju un tādējādi arī pirmās darba iemaņas. Mazajām meitenēm labāk iesaku vispirms spēlēties un frizēt ziedus un tikai tad ķerties pie lellēm, jo nereti tās tiek tā izķēmotas, ka negribas vairs pat spēlēties, un tad ir žēl.
– Kad pirmo reiz darbojāties ar īstiem matiem?
– Noteikti ne bērnībā. Netaisīju ne mammai, ne vecmammai frizūras. Pirmā saskare ar īstiem matiem bija tieši frizieru skolā, prakses laikā. Gājām uz mācību frizētavām un skolotāja pavadībā frizējām klientus. Protams, gribējās jau arī mājās ko pamēģināt, tāpēc ķēros pie brāļa matiem. Īpaši veiksmīgi šie mēģinājumi mājās nebija, jo biju pieradusi, ka mani pamāca skolotājs, tā nu brālis tika pie robainiem matiem. Es stāstīju visiem, ka tā vajag, ka tā ir jaunākā mode, lai gan pati sapratu, kas ir nepareizi.
– Kāds bija jūsu frizieres ceļš?
– Pirmās skolas gaitas uzsāku Mārkalnes astoņgadīgajā skolā. Friziera gaitas sākās Rīgas 34.arodvidusskolā. Sāku strādāt sākumā sadzīves pakalpojumu iestādē. Deviņus gadus audzināju bērnus, bet arī tad frizēju un pieņēmu klientus mājās, tad kļuvu par individuālā darba veicēju un kopā ar kolēģēm mums ir salons “Kolarance”. Ir grūti būt individuālā darba veicējam, jo tikai tu pats esi par visu atbildīgs – gan darbu, gan grāmatvedību un visu citu. Šajās telpās esam jau septiņus gadus. Bet par frizieri strādāju jau sen, varētu būt jau kādi 25 gadi, ir grūti izskaitīt tik senu pagātni.
Esmu piedalījusies konkursos Valmierā un Preiļos, kā arī pašu organizētajos šovos Veclaicenē un Mārkalnē, kur demonstrēja mūsu taisītās frizūras. Tagad esam pieklusušas, vajag atpūsties. Ir jādod vieta jaunajiem, lai tie uzņemas ko avangardisku un jaunu. Var jau būt, ka kādreiz vēl organizēsim līdzīgus šovus, bet ne tuvākajā laikā.
– Vai alūksnieši labprāt pieņem jaunumus matu modē?
– Seminārus apmeklējam diezgan bieži. Tad uzzinām jaunumus griezumos, krāsojumos, ilgviļņos. Visas jaunās zināšanas jāapgūst mācoties. Mēs skatāmies, kuri cilvēki šos jaunumus varētu pieņemt, tiem rosinām pamēģināt. Ir arī stipri ekscentriski jaunumi, kurus pat nerosinām pamēģināt, tikai izstāstām cilvēkiem par jaunākajām tendencēm.
– Kas ir grūtākais friziera darbā?
– Ar matu pieaudzēšanu es nenodarbojos, tāpēc par tā sarežģītumu nevaru spriest. Grūti ir tad, kad cilvēks atnāk un saka – dari ar mani visu, ko gribi, lai tikai es būtu skaists un lai man piestāv. Tad ir jāļauj vaļa fantāzijai un iztēlē jāuzzīmē, kāds šis cilvēks varētu būt rezultātā, ir jāsaprot, kas varētu piestāvēt vai izskatīties labi un kā šo rezultātu vai ieceri panākt.
Katram klientam idejas vajag savas, atkārtoties nevar. Ir jau arī tādi, kas saka, lai veido tāpat kā iepriekšējā reizē, neņemot vērā to, ka cilvēks mainās un svētku situācijas ir dažādas. Mēs katru dienu maināmies, neesam vienādi, un tā pati frizūra vienreiz var izskatīties labi, bet otrreiz vairs nepiestāvēt. Kad cilvēks saka, lai dara, ko grib, tad es arī ļauju vaļu fantāzijai un eksperimentēju. Parasti jau šādi eksperimenti izdodas un klients ir apmierināts, un man arī patīk. Tad ir arī tāda gandarījuma sajūta, kas šajā darbā ir pat ļoti svarīgi. Šajos brīžos spēju novērtēt, ka ne velti esmu mācījusies un domājusi.
Ja cilvēkam izveidotā frizūra nepatīk vai neapmierina, cenšamies labot. Sākumā jau ir svarīgi saprast, kas tieši nepatīk. Reizēm ir vienkārši tā, ka cilvēks nevar uzreiz aprast ar jauno.
– Vai alūksnieši mīl frizēties?
– Droši varu apgalvot, ka mīl. Vecie klienti piesaista jaunos. Mutvārdu reklāma ir tā pati labākā. Klientu visu gadu ir vienādi daudz. Īpaši daudz klientu ir pirms svētkiem – Ziemassvētkiem, 1.septembra, pirms izlaidumiem. Ir tikai normāli, ja cilvēks frizieri apmeklē reizi mēnesī vai pat reizi divos mēnešos.
Visas klientu grupas, sievietes, vīrieši, bērni, ir vienlīdz interesantas. Vīrieši ir jautrāki, interesantāki, arī ar sievietēm ir interesanti. Nereti atzīst, ka pie mums ir jautri un var smelties pozitīvo enerģiju. Ar bērniem ir jārunā, jāstāsta, ko darīsi, un tad nav bailes no šķērēm.
– Vai, darot vienu darbu, neieslīgstat rutīnā?
– Darbs ar cilvēkiem ir grūts, bet, kad piekūst, tad vajag atpūsties. Tad ar jaunu enerģiju un spēku var atsākt strādāt. Friziera darbs ir arī psiholoģiski smags. Ir jāuzklausa tas, ko cilvēks stāsta. Reizēm ir tā, ka cilvēks atnāk uz šejieni ar savām problēmām, stāsta, uzticas. Frizierim ir jāmāk nenocietināties, uzklausīt, bet neņemt to pārāk personiski. Arī uz darbu nākot, ģimenes un mājas problēmas ir jāatstāj aiz durvīm. Strādājot ir jābūt vienmēr labā garastāvoklī. Esam iemācījušās šo labo garastāvokli, ja vajag, radīt mākslīgi, atbalstām, uzmundrinām cits citu. Man ir brīnišķīgas kolēģes, esam kā viens vesels.
– Cik svarīgs ir ģimenes atbalsts?
– Jebkurā lietā un darbā svarīga ir ģimene. Mani ģimene atbalsta, tāpēc darbu varu veikt tik veiksmīgi. Ir daudz situāciju, kur bērni un vīrs ir lielākie palīgi. Paldies viņiem, ka vienmēr ir ar mani kopā. Nav tā, ka ģimene paliktu otrajā plānā. Laiku ģimenei var izbrīvēt vienmēr.
Bērni tomēr redz, ka šis ir grūts darbs un neplāno nākotnē izvēlēties friziera profesiju. Friziera darbs ir grūts tādā ziņā, ka sabojājas veselība. Lai cik grūti reizēm arī šķistu, darbs tomēr patīk un dzīvi bez frizētavas, savām kolēģēm nevarētu iedomāties.
Pašas bērni frizējas gan pie manis, gan pie manām kolēģēm. Viņi ir jau nedaudz zinošāki, kas notiek frizieru pasaulē, tāpēc nāk ar savām prasībām, idejām un iecerēm.
– Ko ieteiktu meitenēm, kas sapņo kļūt par frizierēm?
– Ir jāsaprot, ka būt par frizieri nav tik viegls darbs, kā šķiet sākumā, tomēr tas ir interesants. Ja jau jūt interesi, tad jau ir pareizais virziens. Ja redz cilvēku un iztēlojas, kas viņam varētu piestāvēt, vai spēj novērtēt, ka frizūra ir nepiemērota un vēlētos to labot, tad jau tas ir patiesi ceļš uz friziermākslu.
Nevajag padoties pie pirmajām grūtībām, jo iesākt ir pavisam grūti. Sākumā klientu ir maz un liekas, ka tu nevienam neesi vajadzīgs. Ir jāpaiet laikam, lai cilvēki iepazītu jauno meistaru un uzticētos. Nav jābaidās parādīt, ka esi labs meistars. Ir nepārtraukti jāizglītojas, jāapgūst jaunākā informācija, daudz jāmēģina un jāeksperimentē.
