Ilzenietes Aritas Prižavoites dzīvē ik pēc pieciem gadiem notikuši nozīmīgi notikumi. Šopavasar pēc pieciem gadiem, ko pavadīja Ilzenes pagasta padomes priekšsēdētājas amatā, viņas dzīvē atkal noslēdzies viens posms un sākas nākamais – pašlaik vēl nedaudz neziņā vīts.
A.Prižavoite savulaik ieguvusi augstāko izglītību lauksaimniecībā, bet atzīst, ka tas nav viņas dzīves aicinājums. Sirdij tuvāks ir darbs pašvaldībā. Darba kabinetā Aritai pie sienas visu laiku atradās pagasta darbinieku dāvināta glezna, kur attēloti septiņi auļojoši zirgi. Arita smaidot saka: “Tie ir mani sapņu zirgi…” Intervijas dienā viņa gleznu noņēma no sienas, lai ņemtu līdzi tur, kur turpmāk būs pati…
“Man bija atbildības nasta, par kuru pašai šķita, ka tās nav. Šobrīd, kad neesmu vairs vadītājas amatā, ir vieglāk, bet tajā pat laikā pagastos pārmaiņas rada nedrošības izjūtu, satraukumu. Es cilvēku satraukumu izprotu, tādēļ arī man šis laiks ir trauksmains,” saka Arita.
– Ko savas personības pilnveidošanai jums devis pagasta vadītājas amats?
– Esmu guvusi daudz jaunu zināšanu dažādās jomās, tādēļ uzskatu to par lielu balvu un bagātību, kas man dzīvē dota. Ja amatu var atņemt, tad šīs zināšanas – nekad. Pagasta vadītājas darbs man ļoti patika un nemanāmi ievilka, citus darbus atvirzot otrajā plānā.
– Pirms pieciem gadiem intervijā “Alūksnes Ziņām” atzināt, ka esat izsapņojusi, kāds izskatīsies Ilzenes pagasta centrs pēc dažiem gadiem. Vai to īstenojāt?
– Sapņi maniem darbiem vienmēr ir gājuši pa priekšu (smejas). Kad saproti, ka dzīvē viss tik ātri nesokas, rodas vēl lielāks stimuls, lai sapni piepildītu. No izsapņotās vīzijas ir padarīti apmēram 60 procenti, bet 40 procentus būs jāīsteno citādāk. Daļu no saviem sapņiem uzticēšu Jurim Griščenko, daļu Ilzenes pagasta darbinieki jau sākuši īstenot, bet daļa manu sapņu īstenosies, mudinot un pārliecinot pagasta iedzīvotājus iesaistīties dažādās labās lietās. Man pašai vislielākais gandarījums ir par saviem darbiniekiem un to, ka kopā ar Ilzenes deputātiem mēs izlolojām ideju par sabiedrības centru “Dailes” un to īstenojām. Mērķiem vienmēr ir jābūt mazliet lielākiem nekā iespējām.
– Ilzenieši jūs vienmēr atminēsies kā vadītāju, kuras laikā atdzima tautas nams. Novada domē gan nereti Ilzene tiek pelta par pārāk lielām parādsaistībām…
– Tā bija mūsu pagasta vislielākā nepieciešamība. Pirms tam mums visi pasākumi notika vai nu ārā, vai skolas telpās. Šim objektam rakstījām valsts investīciju pieteikumus, kurus diemžēl neatbalstīja. Tad izplānojām, ka “Dailes” būvēsim par naudu, kas piesaistīta caur dažādiem projektiem. Tur ieguldījām visu naudu, ko valsts piešķīra kā dotāciju novadu izveidei. Ieguldījām arī valsts mērķdotāciju pašvaldību pasākumiem. Caur energoefektivitātes programmu bijām izplānojuši ēkas vecajā daļā ierīkot apkures sistēmu, bet ēkas renovācijas pēdējos darbus finansēt no Lauku atbalsta dienesta projektu līdzekļiem. Diemžēl energoefektivitātes programmu 2008.gadā pašvaldību ēkām neatvēra, Igaunijas –Latvijas pārrobežu projektiem bija pārāk ilgs realizēšanas laiks, tādēļ – lai tiktu pie LAD naudas, kuras izmantošanas nosacījums ir objekta nodošana, mums nācās ņemt kredītu iztrūkstošajam posmam. Bet, lai ņemtu kredītu, mēs jau 2008.gada beigās pagastā optimizējām daudzus iespējamos izdevumus un dzīvojām ļoti pieticīgi. Ja šobrīd “Dailes” nebūtu nodotas ekspluatācijā, apšaubu, ka krīzes apstākļos to izdarītu. Ir ļoti svarīgi, lai šobrīd centrs strādātu pilnvērtīgi un lai tur no rīta līdz vakaram cilvēkiem būtu vieta, kur pulcēties. Šis mērķis pamazām īstenojas caur biedrību “Ilzenes attīstībai”, kas, piesaistot līdzekļus caur projektiem, jau iegādās daļu “Dailēm” nepieciešamā aprīkojuma.
– Kur ir robeža starp domāšanu par iedzīvotāju labklājību un finanšu lietderīgu izmantošanu?
– Pagastiem nevar pārmest, ka Liepnā ir uzcelta sporta halle, Ilzenē – “Dailes”, Mālupē – saieta nams un vēl citur paveiktas labas lietas. Tā nav zemē nomesta nauda! Vajadzēja valsts līmenī noteikt prioritātes. Katra pagasta vadītājs domāja, lai iedzīvotājiem būtu pēc iespējas labāk, risināja viņiem svarīgākos jautājumus. Kritērijs ir tikai viens – ja uzceltajā objektā kūsā dzīvība, tad finanses ir lietderīgi izmantotas. Diemžēl tagad novadā sabiedrisko domu veido pēc principa: iepriekš izdarītais ir slikti, pilsētnieki tiek pretstatīti lauciniekiem, lauki ir paņēmuši kredītus un nu pilsētniekiem par to jāmaksā. Tā nav! Mums novadā vajadzētu priecāties par katru izdarīto darbu, nevis nopelt. Ir jāprot novilkt svītru pagātnei un brīdim, kad mūs salika kopā novadā tādus, kādi esam, un jādzīvo tagadnei un nākotnei. Caur politiku un deputātu izteikumiem nevajadzētu šķelt sabiedrību.
– Jūs jau agrāk teicāt, ka pašvaldībās vajag reformu, bet tai jābūt pārdomātai. Kā vērtējat pašlaik Alūksnes novadā notiekošo?
– Piemēram, Ilzenei reforma ir atnākusi mazliet par ātru. Ja mums tagad nebūtu jāiestājas novadā un jāpiedalās kopīgā novada budžeta veidošanā, tad Ilzene kā patstāvīgs pagasts varētu ar savu budžetu izdzīvot un nomaksāt kredītsaistības. Pamatsumma kopā ar procentiem mums “Dailes” kredītam ir 22 500 latu gadā. Pārējiem novadā šķiet, ka mēs esam ļaundari, jo mums ir kredītsaistības, bet mēs izmantojām labos laikus, kad pašvaldības budžetā bija lieli ieņēmumi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Pēc aptuveni diviem gadiem pašvaldību budžeti vēl vairāk izjutīs jaunās reformas un krīzes rezultātu, būs ievērojami mazāk nodokļu ieņēmumu. Tikai tad varētu sākt domāt, ka arī Ilzenei iestātos grūtāki laiki. Es būtu priecīga, ja novadu reforma būtu īstenojusies divus gadus vēlāk – pagastā tad būtu vēl daudz paspējuši izdarīt arī ar mazumiņu. Reformu valstī vajadzēja, bet – tā bija jāsāk ministriju un valsts aģentūru līmenī. Tikai pēdējam posmam reformā vajadzēja būt pagastiem un tad vienīgais liekais būtu pagasta vadītājs, jo pagasta darbinieki katrs dara savu darbu. Mūsu novadā ir daudz mazu pagastu – ar to atšķiramies no citiem un laikam tādēļ vieni no pirmajiem izbaudām reformas ,,cirtienus” un sāksim strādāt citādāk. Maza pagasta priekšrocība ir saliedēti iedzīvotāji, to ir vieglāk pārvaldīt, jo katru cilvēku var uzrunāt personīgi, pēc tam atgriezeniskā saite ir ļoti liela un nav bezpersoniska. Personiskā komunikācija būs vislielākais zaudējums, samazinot pagastu vadītāju skaitu.
– Kā jūs veiktu reformu?
– Tā kā šobrīd vissvarīgākais ir ekonomiskais ieguvums, es visu “liktu” uz papīra un rēķinātu, kāds būs ieguvums un kur to novirzīsim. Runājot, piemēram, par grāmatvedības centralizāciju, to vajadzētu veikt starp pagastiem, kur ir viens vadītājs, bet katrā pagastā uz vietas atstāt cilvēku, kas par nelielu samaksu veic datu ievadi, apkopošanu un nosūta novada grāmatvedībai. Nav pareizi likvidēt darba vietas pagastos un palielināt novadā.
– Kā panākt vismaz daļēju vienlīdzību starp pašvaldībām pašreizējā situācijā, lai kāds pagasts nepaliktu par nomali?
– Tagad top Alūksnes novada attīstības programma. Tajā ir skaidri jādefinē novada prioritātes un jānosaka, ko katrā vietā vēlamies attīstīt, kas tur ir tas īpašais un vajadzīgais. Atsevišķiem deputātiem jābeidz publiski prasīt, kad Kalncempji atdos naudu, ko novads gada beigās piešķīra parādu segšanai, bet jādomā, kā katram palīdzēt. Svarīgi maksimāli ilgākā periodā būtu saglabāt katram pagastam savu iezīmēto budžetu. Novadā, piemēram, varētu izveidot kopēju sarakstu ar pašvaldības teritorijā esošām ēkām, kas ir brīvas un piemērotas dažādu ražotņu izveidei – tas būtu saistoši uzņēmējiem. Katrā pagastā uz vietas cilvēki zina, kas būtu vajadzīgs – šīs idejas no viņiem ir jāpaņem caur prasmīgu komunikāciju un ar izpratni. Savukārt valstiskā līmenī vajadzētu veikt mārketinga aktivitātes lauksaimniecībā, lai cilvēki laukos ražotu un viņiem būtu noieta tirgus produkcijai. Eiropai mūsu produkciju nevajag, jo ES līmenī neesam varējuši par sevi pastāvēt. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ cilvēki tagad pamet laukus.
– Vai cilvēki apzinās savas iespējas?
– Tagad pagasta attīstība un nākotne lielā mērā būs atkarīga no katra iedzīvotāja personīgi – cik viņš būs aktīvs, prasīgs pret darbiniekiem un novada domes deputātiem. Cilvēki Ilzenē jau ir aktīvi – tas ir ļoti labi un to novēlu viņiem arī turpmāk!
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Arita Prižavoite.
Dzimusi: 1962.gada 30.jūnijā
Izglītība: augstākā, Latvijas Lauksaimniecības universitāte, agronomija.
Ģimene: vīrs Juris, meitas Dana (19 gadi) un Una (15 gadi).
Nodarbošanās: meklē darbu, pašlaik izbauda brīvību un pavasari.
Vaļasprieki: braukt ar velosipēdu, ceļot, lasīt grāmatas.
