Jau atkal tu saki – pelēks… Un es, plaši atplēstām acīm, raugos apkārt un mulsi atkārtoju – ap mums viss ir pelēks….
Jau atkal tu saki – pelēks… Un es, plaši atplēstām acīm, raugos apkārt un mulsi atkārtoju – ap mums viss ir pelēks…
Jau atkal tu pieliec plaukstu pie auss un čuksti – klusums… Es ieklausos un pārsteigta atkārtoju – klusums…
Tu aizver acis un saki – tumsa… Un es, mēmi paklausot, piekrītu – ap mums ir tumsa…
Vēl tu teici – aukstums, tālums, kūtrums… Un es mēmi padevos un klusēdama piekritu visam, ko tu teici… Pelēks klusums un tumsa. Vēsums un tālums. Tukšums un bezcerība.
Nē, – tomēr lāstekas pil…
Pa dzirkstošai lāsei krīt vēl baltajā sniegā, un es, plaši atvērtām acīm, debesīs meklēju cīruli. Gaisma. Melodija. Mirdzums.
Nāc! Ieklausies arī tu! Tuvums. Cerība. Mīlestība.
Piepildījums.
