Tev
Caur tavām acīm varavīksne uzzied
Un sidrabrasa iekrīt dzīves biķerī.
Tā saldā vīnā pārvēršas uz brīdi,
Lai mīlestība vēlreiz spētu uzstarot.
Caur tavām acīm debess kļūst jo zila
Un līdzās mani sapņu padebeši peld.
Caur tavām acīm iegāju es saulē
Un ēna mani tikai pavada.
Ar tevi kopā es uzkāpu uz pjedestāla.
Es nenoturējos un kritu.
Kaut kas manī ieplīsa.
Gaidu, kas atkal salīmēs?
Es nācu pie tevis cauri vasarām
Un mākoņus pastūmu malā caur asarām.
Es nācu, lai sastaptos mājās,
Kur bijām vēl abi bez asarām!
Piezvani man un nesaki – nē!
Nesaki – piezvani rīt.
Runā tu tagad un smaidi tūlīt,
Jo vakars var atnākt jau rīt…
Atļauj, atļauj noglāstīt tev roku,
Piesnigušas smilgas runā klusi.
Tavā sirdī smagums nokritīs
Un tu būsi putna vieglumā.
Bet starp aizturētām elsām skumjas klejo,
Tās par naudu, ne par zeltu nevar pārdot.
Tā kā lamatas tās ceļā liktas.
Tās tev lemtas, nespēj dusēt.
Atļauj, atļauj noglāstīt tev roku,
Kāda sirds ar tevi runā klusi.
Dvēselē starp aizturētām elsām
Tava prieka saule klejo,
Ko par naudu, ne par zeltu nevar nopirkt.
Tā kā zaļi asni ceļā aug.
Tā tev lemta, nespēj dusēt.
Uz mīlestības galda
Uz mīlestības galda vārdus likšu,
lai palīdz ticēt pašam sev.
Un rotāšu ar zilām neaizmirstulēm,
kad pirmo reizi satikāmies mēs.
Uz mīlestības galda vārdus likšu,
kur ceriņzars no jauna plaucis būs
un lazdas zars no piekalnītes klusi
ar cerību pie tevis nāks.
Uz mīlestības galda vārdus likšu
un sirdi, kura piedot prot,
blakus nolikšu es sārtas rozes,
lai sargā mīlu mūža garumā!
— Ieva Pētersone
