Ar nožēlu gribas teikt – vasara jau pusē, bet pa īstam tā arī nav sākusies. Joprojām to gaidām.
Ar nožēlu gribas teikt – vasara jau pusē, bet pa īstam tā arī nav sākusies. Joprojām to gaidām. Negribas ticēt, ka auksts un slapjš būs bezgalīgi. Nezied liepas, nesārtojas ķirši, arī zemenes, palēpušās zaļo lapu vainagā, ir pavisam nosalušas un negribīgi sārtojas. Un kā ar prognozēm par superkarsto vasaru? Mierīgi ir pagājuši arī jaukākie svētki vasarā – Līgodiena, Pēterdiena (lai gan daudzas jāņuzāles zied tikai tagad).
Rimti un katrā vietā īpaši gaidīti ir kapusvētki, kad atceramies savus mīļos – gan dzīvos, gan mirušos. Tas ir laiks, kad bez kāzu un bēru godiem mēdzam apciemot tuviniekus un radus. Tā ir īpaši cieša saikne ar dzimto pusi.
Latviešu tautai vasaras kulminācija ir dziesmu svētki. Katru gadu – ar savu krāsu, skaņu un veidolu. Katru reizi no tiem gaidām kaut ko īpašu. Arī šoreiz. Nu tie izdziedāti un izdejoti, bet joprojām par tiem daudz diskutē. Kādi bija šie dziesmu svētki? Cik cilvēku, tik viedokļu. Lūk, tikai maza daļiņa no atsauksmēm, ko var izlasīt internetā: “Jauniešu koncerts bija kolosāls!”, “Organizēts viss bija labi. Paldies!”, “Vajadzētu, lai dziesmas mīlestība starotu gan no dziedātājiem, gan no skatītājiem”, “Tik garlaicīgi, dziedot man vēl nekad nav bijis”, “Dziesmas bija labas un interesantas, tikai tās nebija piemērotas lielajai estrādei. Nu nebija dziedot tirpiņu kā iepriekšējās reizēs…”, “Dziesmas mācījāmies ar gariem zobiem, jo neviena tā īsti nesildīja, izņemot klasisko repertuāru”, “Tie nav svētki atsevišķai kormūzikas elitei, bet gan tautai ar dažādām interesēm”, “Tā nebija deja, bet gan iztipināts sīksolīšu grafisks ornamentiņš! Arī dziesmā neparādījās “Dziedot dzimu, dziedot augu…”, “Ne jau šašliku dūmi samaitā svētku noskaņu, bet gan juceklīga dziesmusvētku repertuāra politika. Vai lielo skatuvi kā vienīgo vietu nevarētu atstāt tikai patiesai tautas dziesmai?”, “Trūka dziesmu, kas ļautu sajusties kā daļiņai no dziesmu svētkiem”, “Koncertā jādzied ne tikai vispārzināmas tautasdziesmas, bet arī kas sarežģītāks, lai pierādītu savu varēšanu”, “Par šito naudiņu Pavaroti koncertu varētu uzrīkot, nevis vaimanu svētkus Mežaparka priedēs!” un tā tālāk…
Citādi domā dziesmu svētku ārzemju viesi, uz kuriem tie atstāja lielu iespaidu. UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma žūrija uzskata, ka tie ir “unikāla latviešu kultūras manifestācija”, kas apliecina latviskās kultūras mūžību un dzīvotspēju. Paredzams, ka tos iekļaus pasaules šedevru sarakstā. Nu ko, kārtējie dziesmu svētki ir beigušies. Ar lielu rezonansi. Bet tas neliedz mums gaidīt nākamos, lai arī turpmāk saglabātu īstu latviskumu, kas mūs atšķir no citām tautām. Tas ir tautasdziesmas spēks – gadu simteņos pārbaudīta vērtība.
