Latvijā skaļi izskanējis gadījums par piecgadīgo puisīti, kurš pazuda Liepājā un tika šonedēļ atrasts bez dzīvības pazīmēm. Puisēns šajā vecumā atradās uz ielas viens pats, taču Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka, ka vecākiem vai personai, kuras aprūpē atrodas bērns, ir pienākums neatstāt bērnu līdz septiņu gadu vecumam bez pieaugušo vai personu, ne jaunāku par 13 gadiem, klātbūtnes. Praksē diemžēl tā ne vienmēr notiek.
Biežai saziņai – mobilie telefoni
Silvija Aizupe, Bejas pamatskolas direktore
Līdz septiņu gadu vecumam bērnu noteikti nevajadzētu atstāt vienu. Katrs gadījums, protams, ir individuāls, un viss ir atkarīgs no bērna attīstības, spējām un tā, kā viņš adaptējas apkārtējā vidē. Varbūt ir arī bērni, kurus astoņu vai deviņu gadu vecumā nevajadzētu atstāt bez pieskatīšanas, viss ir atkarīgs no bērna socializācijas spējām. Vecākiem katrs gadījums ir jāizvērtē un vienmēr jāzina, kur bērns dodas. Uz lauku skolām jaunākie bērni nenāk vieni, bet kopā ar lielākajiem brāļiem, māsām vai kaimiņiem. Nevar arī tā teikt, ka laukos vai pilsētā ir drošāka vide, jo, piemēram, pilsētā ir vairāk cilvēku, kam paprasīt palīdzību, taču bērniem arī jāzina, kā sevi pasargāt no svešiniekiem. Laukos bērnam var gadīties iet pa vientuļāku ceļu un tad var just lielāku nedrošību. Protams, vēlākā posmā vecākiem ir jāpalaiž vaļā bērni un jāuzticas viņiem. Galu galā tā bērns arī mācās patstāvību. Labi, ka tagad pieejami mobilie telefoni un vecāki var bieži sazināties ar bērniem, un otrādi.
Pašu bērnu drošībai
Ilvija Gritāne, Jaunannas jauniešu kluba dalībniece
Uzskatu, ka bērni ir ļoti dažādi un daži bērni savos septiņos gados ir diezgan pieauguši un saprātīgi, bet citi varbūt vēl savos četrpadsmit gados ir diezgan nenopietni un viņus nav ieteicams atstāt vai laist kaut kur vienus pašus. Manuprāt, likumā noteikts pareizi, jo līdz septiņiem gadiem noteikti nevajadzētu bērnus atstāt vienus, īpaši ļaut atrasties uz ielas vieniem pašiem. Tas, pirmkārt, ir paredzēts pašu bērnu drošībai, bet, protams, varētu būt arī kādi izņēmumi. Būtu jāizvērtē katra situācija atsevišķi un jāņem vērā vairāki faktori. Likums, protams, ir viens un tas pats pilsētās vai laukos, taču laukos vide tomēr var būt mazliet drošāka, salīdzinot ar lielpilsētas ielām. Mazi bērni ir kustīgi, un būtība jau nav vidē, kur bērns atrodas, bet tajā, vai kāds viņu pieskata. Mazus bērnus noteikti nevajadzētu atstāt vienus un nevajadzētu paļauties uz to, ka vide ir šķietami droša.
Ceļā meitai nav lieku pieturu
Viktorija Koliste, mamma 10 gadus vecai meitai
Ārā pagalmā droši varu laist bērnu dzīvoties, jo pa logu viņu nemitīgi redzu un varu situāciju kontrolēt. Vienu gan pa pilsētu “klaiņot” nelaižu. Meitai pašai ne visai omulīgi ir no iereibušiem cilvēkiem un klaiņojošiem suņiem. Protams, no skolas meita ceļu mēro pati, taču esam norunājušas, ka ceļā meitai nav nekādu lieku pieturu. Tagad viņa jau droši pārvietojas pa pilsētu arī viena pati. Sākumā uz skolu viņa gāja kopā ar vecāku klašu kaimiņiem, bet vēlāk pati pateica, ka ceļu labi zinot un grib izmēģināt iet viena. Apsolīja cītīgi vērot ceļu, kad tas būs jāšķērso, un pārliecināsies, vai nebrauc no kādas puses automašīna. Īstenībā, rādot priekšzīmi bērnam, ievēroju, ka pati sāku netīšām censties iet pa ielu pareizi, jo nereti jau pieaugušie mēdz pārskriet ceļu, kur pagadās, bet bērns to visu vēro. Galvenais ir ar bērnu pārrunāt, lai bērns nerunātos ar svešiniekiem un nekādā gadījumā neietu tiem līdzi. Mana meita man visu stāsta, viņai ir arī mobilais telefons, viņa vienmēr piezvana, ja ir mājās vai aizgājusi uz pulciņu. Viņa arī pati jūtas drošāk, kad ir pateikusi, kur atrodas.
