Satversme liek valstij aizsargāt jebkuru ģimeni un bērnu, taču valsts aizsardzība šobrīd nav pieejama nelaulātiem pāriem. Partneris, kura nelaulātais dzīvesbiedrs cietis negadījumā, nedrīkst pieņemt nepieciešamos medicīniskos lēmumus sava dzīvesbiedra vietā. Nelaulāts dzīvesbiedrs nesaņem sava partnera kopšanas tiesības invaliditātes gadījumā. Nelaulāti dzīvesbiedri nesaņem nodokļu atvieglojumus, nevar mantot, nesaņem atbalstu no valsts vai pašvaldības dzīvesbiedra bojāejas gadījumā. Šīs ir tikai dažas situācijas, kurās nelaulāti pāri ir neizsargāti. Lai tā nebūtu, pirms trīs gadiem sāka parakstu vākšanu par Kopdzīves likuma pieņemšanu, kas dotu iespēju nelaulātiem pāriem reģistrēt savu kopdzīvi un kļūt par juridiski atzītu ģimeni. Ir savākti nepieciešami 10 000 parakstu, un valdībai jālemj par likuma izdošanu.
Ja mīl, tad prec
Ilga Stradiņa, bijusī Alūksnes dzimtsarakstu nodaļas vadītāja
– Daļa sabiedrības uzskata, ka mūsdienās laulība zināmā mērā ir zaudējusi vērtību, jēgu un nozīmi. Sākotnējā tās vērtība un ideja bija divu cilvēku savienība, kad puisis ņēma saimnieci, turpināja vecāku iesākto, dzima bērni, uzkrāja mantu un to vairoja. Tajos laikos diezgan liela nozīme bija reliģijai jeb ticībai, lai nedomātu par to, ka ģimene varētu izirt. Tagad šī savienība vairs nav tik svarīga, bet vairāk figurē mīlestība. Laulības saites pamatā ir pavājinājušās – to mēs redzam sabiedrībā. Mainījusies arī sabiedrības attieksme pret laulības šķiršanu. Agrāk baznīcā viens otram solīja būt kopā, līdz nāve šķirs. Vēsture un laiks ir parādījis, ka cilvēki būtībā ir poligāmas būtnes un bieži vien nespēj saglabāt mīlestību un uzticību visu mūžu. Es savā 36 gadu darbā, strādājot dzimtsarakstu nodaļā, esmu vēlējusi laimi tūkstošiem pāru, kuri nenoliedz laulības nozīmi un uzskata to par nopietnu soli, un tajā brīdī no sirds vēlas būt visu mūžu kopā. Tāpat arī esmu līdzās laulību zīmogam blakus spiedusi nelaimīgas laulības šķiršanas zīmogu.
Laikam ejot, sabiedrība attīstās un mainās, mainās dzīves ritms, lietu kārtība, tikumi, atziņas un vēlmes. Tā esam nonākuši līdz domai, ka vajadzētu revidēt tā saucamo laulības institūtu, kas nozīmē arī grozīt Latvijas valsts Satversmi. Ja cilvēki domā, ka vienkāršoti nokārtos kopā dzīvošanas apliecības, domāju, ka tāpat vajadzēs formēt kādus dokumentus. Tas tik un tā līdzināsies juridisku laulību kārtošanai. Pastāv viedoklis, ka cilvēkiem nepatīk laulības slēgšanas formalitātes, man gribas aicināt – neliedziet puiši to satraucošo brīdi – bildināt līgavu, nākt kopā iesniegt dokumentus laulības reģistrācijai! Esmu redzējusi abu pušu laimīgo satraukumu, kam seko skaistais kāzām gatavošanās laiks. Ja mīl, tad prec. Neprecēšanos slavē tie, kuri nav pārliecināti un neizslēdz iespēju atrast ko labāku. Ļoti daudz cilvēku mūsu sabiedrībā dzīvo pieticīgi, nav mierā ar valsts politiku sociālajā un darba nodrošinājumā, un tieši viņi visbiežāk izvēlas nereģistrētās attiecības. Laulība ir darbs – jākopj, jāmācās un jāizvēlas sadzīvot. Bieži vien izvēlas dzīvot mazliet kopā, mazliet atsevišķi. Lai nu pašiem sāp, bet kā tādās ģimenēs jūtas bērni? Ļoti liela nelaime mūsu sabiedrībā ir viena vecāka bērni.
Ideja par kopā dzīvošanu nav jauna, palaikam tā ir sabiedrībā apspriesta tēma. Kopā dzīvošanas likums tikai apstiprinās to, kas pašreiz faktiski sabiedrībā notiek, un būtībā tas ir vajadzīgs. Ticu, ka tomēr daudz biežāk skanēs Mendelsona kāzu maršs un sestdienās pilsētas ielās braukās skaisti rotātas automašīnas ar ziediem un lentēm, nekā dosies pie notāra, lai saņemtu kopā dzīvošanas apliecības. Jau senatnē Konfūcijs teicis: ja gribi sagraut valsti, vispirms sagrauj ģimeni.
Kāzas vajag sievietei
Toms, alūksnietis, neprecējies
– Ilgu laiku biju pret laulībām, jo uzskatu – kāzas nebūt nenozīmē, ka cilvēki dzīvos laimīgi kopā. Viss atkarīgs no savstarpējām attiecībām. Taču esmu sapratis, ka sievietēm kāzas ir ļoti svarīgas. Viņām tas ir tāds kā dzīves mērķis – uzvilkt balto kleitu, organizēt īpašo dienu. Kāzas ir vajadzīgas tikai sievietei. Vismaz lielākoties. Jā, tas ir skaisti, bet dzīvē neko nemaina. Varu teikt, ka viņa ir mana sieva, nevis draudzene. Dzīvojot nereģistrētās attiecībās, nejūtos vai neuzvedos citādāk, kā uzvestos tad, ja būtu precējies. Dzīvojot neprecētiem kopā, neesmu saskāries ar kādām problēmām. Taču Kopdzīves likuma ideju atbalstu. Kopdzīves likumā paredzētais atbalsts var noderēt, par sliktu nenāktu. Nevar būt tā, ka cilvēki visu mūžu dzīvojuši kopā, bet nav bijuši precējušies, bet, atgadoties kādām nelaimēm, otrs ir nekas vai paliek bez īpašuma. Tas nav pareizi. Vai izmantotu iespēju salaulāties pie notāra bez svinībām? Iespējams. Taču tik un tā tā ir birokrātija. Tas vienkārši skan skaistāk – sieva, vienādi uzvārdi, bet ne jau tādēļ kāds mīl vairāk vai mazāk. Vai kādreiz precēšos? Ja sieviete uz to ļoti uzstās, tad – jā, taču es nebūšu tas, kurš ierosinās, un neuzbāzīšos, ja otra puse nevēlas.
