Šī vasara Latvijas sabiedrību nelutina daudzējādā ziņā. Vismaz šobrīd izpalikusi silta un saulaina vasara, dabā viss norit vismaz par divām nedēļām vēlāk. Toties tiekam apveltīti ar dāsnām lietavām, kuru nu jau ir par daudz – bažas zemniekiem par sējumiem, bet prieki bērniem par peļķēm. Kāds varbūt teiks: kā vienmēr, jo visam jābūt līdzsvarā.
Šī vasara nav mierīga arī notikumu ziņā. Ģimenes ārsti streiko – šī ir tēma, kur viedokļu ir ļoti daudz un dažādi. Daļa sabiedrības šo streiku atbalsta, bet daļa ir dusmīgi, jo streikojot pret valsts nostāju cieš pacienti, kuri netiek pie ārsta vai arī tiek, bet par vizīti maksā nevis ierasto pacienta iemaksu, bet krietni vairāk. Ģimenes ārsti ir nepiekāpīgi – redzēsim, ar ko tas viss beigsies. Bet skaidrs ir viens – streiks ikvienas profesijas pārstāvjiem ir galējais lēmums, lai paustu savu nostāju un iestātos par taisnīgumu. Tikai skumjākais ir tas, ka Latvijā, kas ir mūsu, mazas tautas zeme, bet ekonomiski novārdzināta un valsts politiķu nemīlēta, izmantota, šādi streiki rada vēl lielāku sabiedrības šķelšanos, pretnostatīšanu vienam pret otru. Jo – patiesībā valstī grūti klājas daudzu profesiju pārstāvjiem, nu, izņemot ierēdņus, kas sēž Rīgas kabinetos un saņem pieklājīgas algas, pat prēmijas. Tikai vieni uzdrošinās streikot, otri turpina sažmiegt dūres un cīnīties saviem spēkiem. Ir skumji, ka sabiedrība šādi tiek šķelta – tāpat skumji ir tas, ka politiķiem svarīgas ir savtīgas intereses, nevis tautas labklājība. Tiek kalti plāni un pieņemti lēmumi par jaunām reformām, jo demogrāfiskie rādītāji taču valstī ir zemi, iedzīvotāju paliek mazāk, bet netiek domāts par to, lai demogrāfiskos rādītājus uzlabotu un cilvēki dzīvotu labklājībā. Arī mums, alūksniešiem, atkal jāuztraucas par savas slimnīcas nākotni. Daudzas ģimenes, kuras esmu intervējusi, atzinušas, ka vēl cīnās tepat, uz izdzīvošanas robežas, bet ja kāds no ģimenes zaudētu darbu vai būtu kāds cits spēcīgs apstākļu grūdiens, arī viņi dotos prom… Cilvēkiem ir apnikusi Latvijas korupcija, savtīgās intereses, varas un naudas grābšana, tautas aizmiršana. Bet bīstamākais ir tas, ka arvien lielāka sabiedrības daļa uz to visu noraugās no malas, vairs cenšas neklausīties, norobežojas, jo sen ir sapratuši, ka viņi nespēj šobrīd to ietekmēt, apturēt. Tu vari iet uz vēlēšanām ar vislabākajiem nodomiem un ievēlēt it kā godīgos, tomēr korupcijas, zagšanas astoņkājis ir izaudzis pārāk liels un pārāk plaši izstiepis savus taustekļus.
