Kas gan nezina, ka mājās viss ir labāk, zāle zaļāka un debess zilāka. Šoreiz nekādi tas nerīmējās man kopā par spīti tam, ka gaisā vēl jūtama jāņuzāļu reibinošā smarža, kādas citur pasaulē noteikti nav.
Kas gan nezina, ka mājās viss ir labāk, zāle zaļāka un debess zilāka. Šoreiz nekādi tas nerīmējās man kopā par spīti tam, ka gaisā vēl jūtama jāņuzāļu reibinošā smarža, kādas citur pasaulē noteikti nav. Nezinu, kas vainīgs, acīmredzot kontrasti, atgriežoties no pārticīgās Zviedrijas, ir pārāk spilgti. Var jau teikt, ka zviedri maz grūtību piedzīvojuši. Vai kāds brīnums, ka tur labklājības līmenis ar iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) tikai palielinājies. Kaut gan neviens no dažās dienās sastaptajiem zviedru uzņēmējiem, ierēdņiem vai pašvaldību vadītājiem nevarēja pateikt, kas konkrēti viņu dzīvē mainījies pēc iestāšanās ES, jo labklājība jau tā bijusi pietiekami augsta, ka lielākai daļai maizes kukuļa cena kāpums nerada problēmas. Un zviedri nekādi nesaprot, kādēļ vispār latviešu žurnālists uzdod šādus jautājumus. Galvenais, viņuprāt, ir skatīties plašāk, un jaunus apvāršņus ES zviedriem ir atvērusi. Grūti jau arī mūsu nabaga zemi salīdzināt ar Zviedrijas “piena upēm ar ķīseļa krastiem”. Bet tomēr mani urda doma, ka mums vienmēr ir bijis vieglāk meklēt attaisnojumus savā nevarēšanā, nevis papūlēties kaut ko izdarīt.
Nekādi nevarēju iedomāties, ka Stokholmā tikpat kā nav nekādu sastrēgumu, autovadītāju pieklājība tikpat augstā līmenī kā labklājība. Nezin kam ir jānotiek, lai šeit kāds nepalaistu gājējus uz pārejas. Pilnīgs pretstats Rīgai, kas gan ir daudz mazāka pilsēta par Stokholmu. Kas gan mums traucē izveidot normālu satiksmes plūsmu un tikt galā ar nekulturālajiem autovadītājiem un agresīvo braukšanas stilu, kas ir modē arī Latvijas mazpilsētās? Ko nu līdzināt sevi ar Zviedriju, krietni mums priekšā aizsteigušies arī kaimiņi – igauņi. Lai arī mūs saista kopīgas vēstures saites, pavisam krasi atšķiras abu valstu attīstība neatkarības gados. Tāpēc jau arī nav jābrīnās par speciālistu prognozēm, ka Eiropas valstu labklājību igauņi sasniegšot jau pēc 30 gadiem, turpretim mums šis gadu skaits vēl jāreizinot ar divi.
Iespējams, ja nebūtu uz Stokholmu devusies ar igauņu kuģi, tad arī mūsu pašu prāmis, kas pirmos reisus uzsācis tikai pirms pusgada, liktos gana labs. Nudien man nav saprotams, kādēļ gan mums nevar būt tādi prāmji un pasažieru osta kā Tallinā. Laikam jau diskutēšanas vērts ir jautājums ne tikai par iestāšanos vai neiestāšanos ES, bet arī par to, kādi mēs izskatīsimies, ieejot ES.
