Ikšķilē kāda desmit gadus veca meitene vērsusies policijā ar ziņojumu, ka viņai uzbrukušas četras meitenes, kuras ar nazi draudējušas viņu nogalināt. Policisti sīki izjautājuši meiteni, un sarunas gaitā radušās aizdomas, ka meitene izdomājusi visu notikušo. Meitenes māte arī izteikusi varbūtību, ka viņas meita uzbrukumu izdomājusi. Vēlāk arī pati meitene atzinusies, ka tikai pajokojusi, lai pievērstu sev uzmanību. Arī kādam no mums, visticamāk, dzīvē ir gadījies bērnībā ko sastāstīt vai arī pašiem dzirdēt ne visai patiesus stāstus. Arī pieaugušo dzīvē ir izplatīti tā saucamie makšķernieku un mednieku stāsti, kuros reāli notikumi iegūst emocionāli spēcīgākas nokrāsas, kā arī varbūt šādu tādu piešpricīti adrenalīna. Kaut kā diezgan cilvēciski tas šķiet un cilvēka dabai raksturīgi. Taču Ikšķiles gadījums atklāj ko pavisam citu. Cik izmisušam ir jābūt bērnam, lai izdomātu ko tādu? Varbūt ģimenē ir kādas problēmas, varbūt skolā nav draugu, varbūt bērns nevar izturēt lielo “tev vajag būt populāram” spiedienu. Cik mēs laika veltām saviem tuvajiem? Telefoni kļuvuši par mūsu savstarpējo attiecību portāliem. Kad mēs satikām savas omes, radiniekus, vecos klasesbiedrus? Pietiek, ka viņi mums ir sociālajos tīklos, redzam, kurš ar ko apprecējies un kuram cik bērnu. It kā jau par ko gan vēl runāt? Bet varbūt komunikācijai nav jābūt tikai par runāšanu, bet vienkārši par kopā pabūšanu. Un kā tad īsti ir ar mūsu bērniem? Visi šajā pasaulē skrien, un vēlme pēc uzmanības kļūst aizvien lielāka. Dažreiz, manuprāt, tā pat ir gaužām slimīga. Un tieši tāpēc mums jāmāca saviem bērniem nevis būt veiksmīgiem, atzītiem, pamanītiem, bet gan – būt pašiem! Un īstie cilvēki nāks īstajā laikā. Īstos cilvēkus nenodrošinās tas, ja bērns pasūdzēsies policijā un nu par viņu skolā visi uzzinās. Arī tie, kuri par šāda bērna eksistenci nav zinājuši. Kaut kā muļķīgi ir dzīties pēc šīs visatpazīstamības. Mācīsim bērniem dzīties pēc taisnīguma, pēc līdzcietības, pēc visa tā vērtīgā, kas mūs tiešām padara par cilvēkiem!
