Kādu laiku vairs neesmu ceļojusi viena. Vienmēr ir mērķis, draugi, kuri sagaida, viss ir kaut kā ērti. Un tieši tāpēc esmu nolēmusi atkal kaut kur aizdoties. Nu jau gluži ne viena, jo šogad manā dzīvē ir ienācis suns. Es zinu cilvēkus, kuri neredz jēgu sevis izaicināšanai. Kāpēc ir kur jādodas, jābaidās un jālec, ja ir mājas, siltums un miers? Manuprāt, ir cilvēki, kuri nekad īsti nevar būt mierīgi, un tā nebūt nav dzīves lielākā dāvana, jo tas nereti traucē. Tu sēdi siltā istabā un saproti, ka sirdī kaut kas urda, un tas ir signāls, lai dotos ceļā. Un nav pat jādodas ceļojumā – ir vienkārši sevi kaut kā jāizaicina. Ja jums ir no kaut kā bail, tad mēģiniet šīs bailes pārvarēt. Ja šķiet, ka kaut ko nevarat – pamēģiniet. Nereti esmu saskārusies ar jautājumu – kam tev tas vajadzīgs? Sēdi mājās un viss. Vienu gan esmu sapratusi – mums katram ir savs veids, kā tikt galā ar kaut ko dzīvē. Cik reizes esmu dzirdējusi, ka no sevis neaizbēgt un ar savu sirdi jātiek galā mājās, jo aizbraukšana nepalīdzēs. Bet – tā vienmēr palīdz! Tā palīdz paskatīties uz lietām citādāk. Reiz lasīju kādu interviju, kurā kāda ģimene saskārās ar traģēdiju un zaudēja savu bērnu. Pēc bērēm ģimene devās ceļojumā, un daudzi Latvijā viņiem pārmeta, jo jāpaliek taču sērot mājās. Jākož spilvenā mājās, jārāpo pa sienām mājās. Bet kāpēc neaizbraukt uz laiku, ja vien tas ir iespējams? Kāpēc neļaut sev sadzīt? Kāpēc mums kādam jāpierāda, ka esam spēcīgi latvieši, un ciešanas ir jānes kā smaga nasta? Sirdī tās paliek – esam Latvijā, Taizemē vai Igaunijā. Bet, ja vien cilvēkam ir iespēja sadzīt – ļaujiet to viņam darīt. Un nepārmetiet bēgšanu, jo visi tik un tā zina, ka no savas sirds nevar aizbēgt. Bet var pavērt ceļu un elpošanu, var atvērt acis un pacelt savas sāpes citā pieredzē. Nepārmetīsim nevienam to, ka cilvēki uz laiku izvēlas doties prom vai cenšas uzsākt ko jaunu, lai tiktu savā sirdī ar kaut ko galā. Kāpēc mums ciešanās ir jāuztraucas, ko domās citi? Kāpēc jāstaigā sēru drēbēs noteikts laiks, ja mēs gribam svinēt cilvēka dzīvi? Kāpēc mēs nevaram izsāpēt visu, kas jāizsāp, veidā, kādā katram no mums tas ir pieņemamāks? Un mums nereti šķiet, ka aizdošanās prom ir bēgšana, bet nodzeršanās, diennaktīm nosēdēšana pie televizora nav. Kāpēc mēs kādam pārmetam bēgšanu, bet nepamanām savējo? Bēdz, cik gribi, ja tavs mērķis ir ko atrast, kaut vai spēku sevī. Esmu dzirdējusi cilvēkus sakām – vai drīkstu jau pārstāt nēsāt sēru drēbes? Mums kaut kā ir ieaudzināts, ka ciešanu lielums ir ekvivalents mīlestības lielumam. Un tikai šogad esmu sapratusi to, ka tam vajadzētu mainīties. Nu nenosaka mūsu mīlestības daudzumu tas, cik daudz un ilgi ciešam. Dažreiz vislielākā mīlestības pazīme ir spēja palaist, un, manuprāt, mums, latviešiem, tas ir vēl pamatīgi jāmācās. ◆
