Mana sieva viņdien gānīja sociologus, jo tie bāžot savus garos degunus svešos naudas makos. Nupat izpētījuši, ka aplokšņu algu saņēmēju īpatsvarā Latvija ieņem otro vietu Eiropas Savienībā.
Mana sieva viņdien gānīja sociologus, jo tie bāžot savus garos degunus svešos naudas makos. Nupat izpētījuši, ka aplokšņu algu saņēmēju īpatsvarā Latvija ieņem otro vietu Eiropas Savienībā. Pētījums rāda, ka Latvijā aplokšņu algas saņem 17 procenti iedzīvotāju. Augstāks rādītājs ir tikai Rumānijā – 23 procenti.
Kādi ir secinājumi? Prom uz Īriju, jo tur maksā vairāk un naudu nedod aploksnēs! Vai tādi secinājumi ir pareizi, no patriotiskā skatpunkta raugoties? Nepareizi! Pat amorāli! Tāpēc es ieteiktu vairāk šādas aptaujas neveikt, bet, ja tomēr veikt, tad rezultātus paturēt slepenībā un nekādā gadījumā nepubliskot. Šādas aptaujas satracina mūs, vienkāršos ierindas iedzīvotājus, un padara nevaldāmus inspicētājus, piemēram, Valsts ieņēmumu dienestu.
Viņurīt mēs ar sievu vēl nebijām cēlušies no laulības gultas, lai sāktu jaunu dienu, kad atskanēja zvans pie durvīm. Pastniece atnesa ierakstītu vēstuli no VIDiņa. Tas bija izsaukums manai cienītajai. Šai jāierodas uz pārrunām VIDiņā.
Nu aizgāja viņa. A tur tāda lādzīga inspektorīte priekšā. Anketē manu sievuku pa trīs lāgi, jo, rau, esot ziņas, ka mana Puķīte – Rozīte veicot nereģistrētu saimniecisko darbību: organizējot un vadot pasākumus, sniedzot intīmus pakalpojumus, tamborējot un tirgojot no rokas.
Šitos apvainojumus dzirdēdama, mana sieviņa acis vien plikšķināja. Nekādas aploksnes viņa jau gadiem ilgi neesot redzējusi. Tagad jau pat Ziemassvētkos apsveikumu kartīšu vietā ļaudis cits citam īsziņas mobilajā tālrunī nosūtot. Vienīgie viņas organizētie un vadītie pasākumi esot ģimenes balles. Tās viņa rīkojot par pliku paldies – pati savam un citu priekam. Sieviņas intīmpakalpojumi esot vienīgi pienākuma pildīšana attiecībā pret mani, laulāto draugu. I pat prieka nekāda tur neesot. (Tas man ir atklājums!) Nu tamborēt mana Maijpuķīte prot tikai intrigas. Tirgošanās no rokas… Tikai muļķis godīgi atzīsies, ka reizēm kaut ko pārdod maķenīt dārgāk, nekā pats ir nopircis.
Mana sieva, ziniet, ir sertificēta masiere. Jā, viņa masē. Es neliegšos. Taču tā ir tikai labdarība – par ziedu pušķi, par konfekšu kārbu, par bārteru. Mulsina gan sievas jociņš, ka masējamie klienti vīrieši šai maksājot graudā. Tagad ar aizdomām pētu mūsu kopīgos bērnus. Ziniet, 90 procenti vīru Latvijā mani saprot. Tas nomierina.
