Kādas nakts redzējums
Dores kalnā
Bija parasta nakts. Dienas steigas nogurdināta, ātri aizmigu, miega mieru vēl papildināja mans uzticamais runcis. Pēkšņi kaķis sāka ņaudēt, nolēca uz grīdas, un es pamodos. Tas, kas notika vēlāk, ir prātam neaptverams. Durvis bija vaļā, kaut gan skaidri atceros, ka, jau ienākot dzīvoklī, tās pieslēdzu. Domāt nebija laika. Mani pacēla uz rokām, saģērbtu gan, kurā brīdī tas notika, nezinu, bet tiku ielikta karietē, kuru vilka četri zirgi. Kučieris stādījās priekšā kā Laika Vecis – pilsētas sargs. Apjautājies, vai nav auksti, viņš ieteica nebaidīties un neuzdot liekus jautājumus. No brīnumiem un zināma pārbīļa es patiesi biju zaudējusi spēju runāties, drīzāk bija karsti nekā auksti. Cilvēcīgi iedomājos, ka durvis palika vaļā, uguns iedegta un nākamajā dienā mani veltīgi gaidīs darbā. Laika Vecis pagriezies pasmīnēja un apturēja zirgus. Tālu jau nebijām braukuši. Mēs atradāmies Dores kalnā. Lejā kā uz delnas gulēja pilsēta. Viss atradās savā vietā. Pie mums pienāca Gailis, īsts Gailis, un cilvēka valodā pateica, ka par šī gada modrību un labklājību gādājot viņš, kurš pat baznīcas tornī tupot. To jau es zināju un jau ar interesi gaidīju tālākos notikumus. Pa mēness taku atslīdēja kāds bāls tēls – esot Dores kalna Gars. Vēl gaidīja Suni – nākamā gada saimnieku. Kad visi bija sanākuši, Laika Vecis pamāja ar roku pret pilsētu, sākās filma, tā vismaz es domāju.
– Tas, ko redzēsi, būs nākamā gada pilsētas un arī novada patiesi notikumi, tiesa, fragmentāri. Neņem ļaunā, ka visu nerādīšu. Tas paliek Dieva ziņā, piekrīti? – jautāja Laika Vecis.
Es pamāju ar galvu, citas izvēles man nebija.
– Tad nu skaties un klausies uzmanīgi, lai vēlāk to varētu pavēstīt citiem, tāds ir tavs šīs nakts uzdevums, – tā pati balss jau skanēja priekšnieciski.
Pirmais, ko es ieraudzīju, bija nauda, kura tecēja no visām pusēm. Tas nozīmējot, ka pilsētā ieplūdīs nauda.
– Atgriezīsies daudzi no ārzemēm, uzplauks uzņēmējdarbība. Daudz tūristu iegriezīsies. Tāpat kultūras dzīve neizpaliks. Radīsies jaunas darbavietas. Cilvēku pilnas ielas, un bērnu daudz! Nākamais gads būs ražīgs, bērni dzims kā sēnes, un slimnīcai vajadzēs atkal dzemdību nodaļu. Par to pilsētas tēvi domās savās sēdēs.
– Vau, vau! – apstiprināja Suns.
– Ugunsgrēki pierims, – Laika Vecis nosodoši palūkojās uz Gaili. – Cilvēki dibinās savas ģimenes Dieva noteiktajā kārtībā, un bērni dzims likumīgā laulībā. Pierims zagšana, un nebūs dīkā stāvētāju, nevienam nekas bez darba netiks.
– Vau, vau! – iestarpināja Suns.
– Tagad likvidē skolas, par aprūpes centriem pārbūvē. Ar nākamā gada otro pusi tas norims. Tauta ieplūdīs, un, kā jau teicu, jaunie uzņēmēji veidos privātskolas. Cilvēki domā par Mālupi. Tas nav Dieva plānā – veidot pansionātu, tāpēc es neredzu panākumus. Nekādā gadījumā filiāle. Ar Laika Veča tiesībām iesaku, ja citādi nevar, izveidot privāto slimnīcu vai, vēl labāk, iestādi nedziedināmi slimajiem. Būs nauda, būs darbinieki! Alūksnes pansionātā būs pārmaiņas – tas paliks, pārmaiņas notiks uz pozitīvo pusi. Sociālais dienests paliks savā vietā. Ēka ir luterāņu draudzes mācītāja iesvētīta un kalpos cilvēkiem, to vajadzībām arī turpmāk. Valdības mājā būs viss labi, tikai savstarpējā ķīvēšanās gan jāizbeidz.
– Vau, vau! – draudoši ierējās Suns.
– No savas puses iesaku uzaicināt priesteri, vienalga, kuras draudzes ganu, lai iesvēta telpas un aizlūdz par jums, lai pietiek spēka, gudrības un sirds siltuma pašiem pret sevi, kolēģiem un novada ļaudīm. Nesteidzieties ar likvidāciju, to vēlāk nāksies ļoti rūgti nožēlot. Es redzu pilsētas saimnieku, mēru, kā tas bija agrāk. Novadam jau ir saimnieks, bet pilsētas atslēgas turētāju gan vajag! Jā, uzplauks aprūpe mājās. Līdz ar to noplaks vajadzība pret jauniem pansionātiem. Tajā ienāks tikai ļoti vientuļi, un iestāde nebūs pārpildīta. Darba pietiks visiem. Liela vērība tiks pievērsta izglītībai. Alūksnes slimnīca ir un paliks, kā jau teicu, redzu atveramies atkal dzemdību nodaļu! Būs izmaiņas poliklīnikā, es saku – pa vecam. Viss, kas notiks, notiks uz labu. Paredzu arī atkal novadu apvienošanos. Gada otrajā pusē tam vajadzētu notikt. Būs tikai Alūksnes novads, un paredzu arī to, ka katram pagastam būs savs saimnieks. Tas gan valdības līmenī, bet paskaties pati, kā plaukst pagasti! – rādīja Laika Vecis. – Gads iesāksies mazliet nervozi, kamēr viss nostāsies savās vietās. Tā ir parasta lieta. Pilsētai ir spēcīgs sargeņģelis, un Ernsta Glika gars ir dzīvs! Iesaku visiem domāt ar savu prātu un ieklausīties sirdsbalsī – tāds ir nākamā gada novēlējums.
– Vau, vau! – viņam pievienojās Suns.
Blakus iedziedājās Gailis. Mēness bija paslēpies aiz mākoņiem. Dores kalna Gars aizslīdēja, Laika Vecis pavicināja ar roku, un – tavu brīnumu! – es atrados nekur citur kā savā gultā… Blakus gulēja runcis un viltīgi manī noskatījās, kad es, pulkstenim zvanot, piecēlos. Pulkstenis bija seši. Kalendārs rādīja piektdienu – 2017.gada 8.decembri.
— Ieva Pētersone
