Bija jūnija pirmā nedēļa. Pulkstenis jau rādīja desmito stundu. Maruta paskatījās ārā pa logu: jā, šodien skaista diena! Viņa izgāja pagalmā, ar patiku ieelpoja ceriņu jauko smaržu. Jo siltais nakts lietus svaigums to pastiprināja. Pretī viņu mājai Miljonu ielā 18 bija skaists uzkalniņš, ar smiltīm, ar mīkstu zālienu, ar ceļmallapām. Labajā pusē auga divi stalti ozoli, kuru augšdaļu jau apspīdēja saule.
No dienvidu puses Maruta sadzirdēja saucienu, saucēja bija viņas rotaļu draudzene – Osipovu uzrunāja Sofija jeb Soņa, kā to uzrunāja draudzenes. Osipovi dzīvoja pareizticīgo draudzes sarkanajā mājā, pavisam tuvu Kupču mājai. Tad, kā saukta, no Bullīšu mājas iznāca Zina Serta, un nu jau jautrais meiteņu pulciņš varēja doties uz tuvāko beķereju – Upenieka beķereju, kur cepa gardas rupjmaizes bulkas, runštikus un cukura kliņģerus. Un tas šobrīd arī bija meiteņu mērķis – nopirkt cukura kliņģerus.
Kad meitenes tuvojās Lielā Ezera ielai, Maruta iesaucās: “Man taču ir jāuzvelk siksniņkurpes!” Un viņa aizskrēja atpakaļ mājā. Pie ieejas durvīm viņa saskrējās ar māsu Ināru. Kā jau nopietnāka būdama, viņa māsu apturēja un teica, ka ies līdzi. Maruta uzvilka sarkanās siksniņkurpes un pēc mirkļa jau devās iepirkties.
Upenieka beķerejā Valmieras pulka un Lielā Ezera ielu krustojumā viss bija smaržīgs un garšīgs. Varēja nopirkt arī dzērienus: ābolu limonādi, dzērveņu limonādi, karstu vārītu pienu, kafiju. Alūksnē zelteri un limonādi ražoja Baurs, ražotne atradās Pastalnieka mājā Pils ielā pretim Ruttasa mājai. Ražotnes īpašnieks, vadoties pēc pasūtījuma, ar ratiņiem izvadāja pa veikaliem savu preci – dzērienus.
Reizēm draugu pulciņš, neņemot vērā gadu starpību, sanāca varen kupls. Atnāca Sofija Osipova, Arturs Spilva, Ojārs Svarte, Zina Serta, Velga Adlere, Tamāra Adlere, Cipa Adlere, Dace Svarte, Skaidrīte Atroka. Un tad gāja vaļā dažādas rotaļas un spēles. Pie Kupču mājas ziemās un vasarās tika celtas dažādas rotaļu būdas.
Alūksnē visgaršīgākās barankas cepa brāļi Osipovi, ceptuve bija ierīkota Bušu mājā Lielā Ezera ielas krustojumā uz Miljonu ielu. Cepšanu veica abi brāļi un viņu sievas. Bija piecu veidu barankas, un pašas garšīgākās viņiem šķita lielās vītās, smaržīgās, kraukšķīgās. Barankas cepa trešdienu vakaros. Visi pilsētnieki un laucinieki ļoti gaidīja ceturtdienu – tirgus dienu, kad varēs to visu nopirkt, un parasti arī visas barankas tika izpirktas. Un te pirkšanas priekšroka bija Osipovu meitas draudzenēm Marutai un Inārai. Viņas tikko ceptās karstās barankas nopirka jau trešdienu vakaros. Ceļš uz ceptuvi bija ļoti tuvs: garām kuplajiem ceriņu krūmiem, staltajam kastaņu kokam un viss – atlika tikai ieiet telpā.
Rupjmaizes kūkas, runštikus un rožmaizītes mājās cepa Ināras un Marutas vecmamma Kupče Karlīne. Viņa arī bija ļoti pieprasīta godu saimniece Alūksnē. Viņa pati, izpildot pasūtījumus, pēc vajadzības izpētīja nepieciešamo produktu daudzumu un pati arī visu sapirka.
Mazmeitām kabatas naudu parasti izsniedza vectēvs Aleksandrs Lesers, jo arī viņš saprata bērnu vajadzības. Pils ielā pretī luterāņu baznīcai bija Loitu īpašumi un beķereja, kurā allaž smaržoja pēc rožmaizītēm. Tur arī bija daži galdiņi, krēsli un varēja pasēdēt, parunāt, paēst. Loitu beķereju apmeklēja veikalu īpašnieki un pārdevēji. Arī cepuru veikala īpašniece Kupče Lucija gandrīz katru vakaru iegāja beķerejā un nopirka meitām siltas bulciņas vai svaigas kūkas.
Pēc pāris nedēļām jautrā pulciņa meitenes atkal satikās, tikai šoreiz viņām pievienojās Ruta Krēsliņa, kurai bija no vecākiem uzdevums apmeklēt vairākus centra veikalus, tajā skaitā arī apavu veikalu. Meitenēm liels pārsteigums izrādījās kurpju cena, jo, viņuprāt, labas, skaistas ādas kurpes maksā maz – tikai trīs latus. Atpakaļceļā meitenes iegāja Uldrika beķerejā, jo uz ceļa bija jūtama gardumu smarža. Tur cepa rupjmaizes “breifāli” jeb plaucēto maizi, runštikus, rupjmaizes kūkas. Arī tur bija divi galdi un trīs krēsli pie katra. Beķereja darbojās Olderu mājā – arī ļoti izdevīgā un skaistā vietā.
Uz Dārza ielas uz Valmieras pulka ielas stūra arī bija beķereja. Tur visbiežāk devās jautrais meiteņu pulciņš – Maruta, Ināra, Zina, Cipa, Vega, Tamāra. Tā kā otrpus ielai bija liels tirgus laukums, tad ceturtdienās beķereja bija ļaužu pilna no rīta līdz vakaram, un Bleiera kungam darba bija daudz.
Nākamajā dienā pie māsām Marutas un Ināras ieradās Adleru meitenes ar skumju ziņu – viņām jābrauc uz Vāciju, jo lielais vadonis aicinot uz mājām savus tautiešus. Jā, Vega, Cipa un Tamāra bija vācietes. Viņas sirsnīgi atvadījās un uz visiem laikiem.
Meiteņu pulciņš kļuva mazāks. Reizēm Jāņi un Ziemassvētki tika svinēti pie Zaķiem, citureiz pie Kupčiem. Zaķa kundze, Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Voldemāra Zaķa sieva, bija ļoti sabiedriska persona Alūksnē. Ģimenes sarunāja, kura kuru reizi finansēs izdevumus. Kad viss bija norunāts, talkā aicināja godu saimnieci Karlīni Kupču. Šo ģimeņu prieki un jaukās dienas neturpinājās ilgi, jo bija 1939. gads.
Pēc kārtējās pastaigas Miljonu ielas meitenes nāca uz mājām. Pulciņš nonāca pie Bullīšu mājām, no otrā stāva atvērtā loga atskanēja klusa dziesma “Ak, bērnība, un jaunībs’ dienas jaukās, tās atmiņā kā skaista dziesma skan”. Dzirdētais meitenēm šķita neparasti. Uz soliņa zem lielāka ozola uzlaidās vairāki sīki putni, apēda tur palikušās cukura kliņģeru drupačas un aizlaidās, lai nekad neatgrieztos. Tā beidzās šī stāsta varoņu, jauno meiteņu, beķereju apmeklējumi un jaukās, saulainās dienas.
• Miljonu iela – tagad Darba iela.
• Valmieras pulka iela – tagad Helēnas iela.
— Gunārs Ozoliņš
