Hallo no Marsa! Man ir ideja. Kāpēc tēva novadiņiem ir jābūt maziem? Lieliem! Kāpēc tie ir tēva? Mani! Kāpēc tiem vispār jābūt?
Hallo no Marsa! Man ir ideja. Kāpēc tēva novadiņiem ir jābūt maziem? Lieliem! Kāpēc tie ir tēva? Mani! Kāpēc tiem vispār jābūt? Jo mazāk vēlētu pašvaldību, jo mazāka to ietekme uz valdību. Tautas ietekme, lūk, tieši no tās vēlas atbrīvoties katrs sevi cienošs marsietis. Arī es, jūsu, nē, savs mīļumiņš – Antoša.
Jā, ir labi padomē, rajoniņā. Un kam mums tie pagasti? Nu galīgi nekam, suņam. Ja tā labi padomā, nu kas tur ko netikt galā ar to administratīvi teritoriālo reformu? Viens pīpis. Re, es paņemu Latvijas karti vienā rokā, šķēres otrā rokā un griežu. Ne nu gluži kā dzelzs griezējs, bet kā siržu lauzējs gan. Tā arī tos novadus sataisu. Te manas laulenes Antonijas novads, te mīļākās Anniņas novadiņš, te savs novads manai mīļajai svainei, te atkal skolasbiedram Inokentijam. Arī naftas Aivaram savs novadiņš un te šokolādes Andrim arī savs, jo vienā viņus nekādi nesalikt. Un tā tālāk. Cik īss, tik garš, bet sanāk man 33. Novadi. Zīmīgs skaitlis. 3 + 3 = 6
Bet seši ir sātana zīme, ja no astroloģijas viedokļa skatās. He. Vārdu sakot uz vella paraušanu mums tā dzīve iet. Un labi ir. Pietiks slavēt Visvareno. Ķersimies velnam pie ragiem. Taisa te, ziniet, izpētes par sadarbību un brīvprātīgu apvienošanos. Iztērēti divi miljoni latu! Un pie kā esam nonākuši? Ne pie kā. Pagasti labprātīgi negrib apvienoties. Tas jau bija sagaidāms. Tautai vai, pareizāk sakot, pagastvečiem nevar dot brīvību, pātagu viņiem vajag. Vajag norādīt skaidri un gaiši – lai nodarbojas ar novadpētniecību. Kā saka, lai veltī sevi vēsturei. Nu nevar vieni un tie paši pagastveči valdīt un skaldīt 100 gadus no vietas. Vajag laist pie teikšanas jaunos un enerģiskos, kā saka, Marsa cilvēkus. Bet vēl labāk ir nelaist pie teikšanas gandrīz nevienu. Tā, lūk. Vai tad es viens nevarētu novadīt valsti? Varētu. Nu, labi. Valsti man neviens nedos, bet novadu gan varētu. Novadu arī nedos. Labi. Bet tad lai ieliek par izpilddirektoru jeb vietvaldi manā dzimtajā pagastā. Nu es gan visiem tad parādītu, kur vēži ziemo. Viņi man nepīkstētu. I dzimtu, i mirtu ar manu atļauju. I katrā laulībā man būtu pirmās nakts tiesības. Eh. A cik Antonu (manējo) saviestos, kā saka, pagastā notiktu demogrāfiskais sprādziens. Lūk, tādus vietvalžus mums vajag. Spējīgus. Gudrus. Vaislus. Skaistus. Ak, sakautrējos. Ja tā labi padomā, kas ir vajadzīgs? Nauda, slava, sievietes, darbs un darbarīks. Tā pauž kāda populāra Raimonda Paula dziesma. Piekrītu. Un rīks man ir. Īsta vīrieša cienīgs.
Un tādā pašā garā mēs varētu valstī atrisināt daudzas problēmas. Dziesmu svētkus vajag pataisīt par profesionālu padarīšanu tāpat kā armiju. Tad mazāk galva sāpēs, jo ietaupīsies nauda, un slinkot varēs visi tie, kas to vēlas. Un visi būs apmierināti. Mūsu tauta nav pieradusi pati domāt. No tā tikai galvassāpes. Tautas vietā jādomā dažiem gudrajiem. Tādiem, kā es.
Antons Krikums
