Šonedēļ Veselības ministrija un Slimību profilakses un kontroles centrs atklāja informatīvo kampaņu “HIV nešķiro – tas attiecas arī uz Tevi!”, aicinot ikvienu arī ikdienā domāt par HIV profilaksi un veikt HIV eksprestestu infekcijas diagnostikai, lai būtu informēts par savu HIV statusu. Kampaņas mērķis ir pakāpeniski mainīt sabiedrības attieksmi par HIV kā “nepareizu” slimību, skaidrot ar HIV profilaksi saistītos jautājumus un HIV eksprestesta nozīmību infekcijas agrīnai diagnostikai. 2014.gadā Latvijā pirmreizēji reģistrēti 347 jauni HIV un 171 AIDS saslimšanas gadījums; 2015.gada pirmajos astoņos mēnešos šie rādītāji attiecīgi ir 255 un 76. Vienlaikus nozares eksperti norāda, ka reālais HIV inficēto cilvēku skaits Latvijā varētu būt pat divas reizes lielāks.
Cilvēki baidās runāt par šo tēmu
Valda Broka-Priedīte, SIA “Centrālā laboratorija” Alūksnes filiāles biomedicīnas laborante
Pagaidām kādas īpašas aktivitātes nav un nav izjūtams, ka cilvēki nāktu vairāk veikt šādas analīzes. Varbūt, ja par šo tēmu būs vairāk informācijas gan televīzijā, gan citos medijos, tad cilvēki kļūs aktīvāki. Parasti uz šādām analīzēm nozīmē pirms operācijas vai grūtnieces, kuras stājas uzskaitē. Protams, grūtnieces no šādām analīzēm var atteikties, bet gada laikā ir bijis tikai viens gadījums, kad sieviete atteikusies veikt šādas analīzes. Ir uzskats, ka HIV var iegūt tikai seksuālā kontaktā vai arī, ja cilvēks lieto narkotikas un netīru šļirci. Tas ir stereotips, jo inficēties var jebkādā veidā caur asinīm. Arī bērns var iegūt HIV, ja viņa māte ir slima. Sabiedrībā valda uzskats, ka tad, ja cilvēks ir slims ar HIV, tad viņš ir vai nu dūris sev vēnā, vai arī dzīvojis izlaidīgu dzīvi. Pie mums laboratorijā nav veikts daudz šāda veida analīžu, bet ir bijis gadījums, kad sieviete atnāca veikt šādas analīzes saulesbrillēs. Sabiedrībā valda stereotipi, taču tiem nevajadzētu būt. Cilvēki baidās runāt par šo tēmu un ko prasīt, lai tikai kāds nepadomātu ko sliktu. Uzskatu, ka, vairāk runājot un skaidrojot par šo tēmu, stereotipi varētu mazināties. Līdz ar to mainās cilvēku uztvere un tie, kuri baidījās nodot šādas analīzes, varbūt padomās, ka ir jāaiziet un jāpārbaudās, kaut arī ir dzīvota, tā teikt, pareiza dzīve. ◆
Šis ir jautājums par cilvēku audzināšanu
Ligita Podziņa, ārsta palīdze
Manā praksē neviens konkrēti jautājumu par šo tēmu nav uzdevis, un šos jautājumus drīzāk uzdod vai nu ģimenes ārstam, vai varbūt ginekologam. Es uzskatu, ka šāda akcija ir vērtīga un attiecas ne tikai uz tiem, kuri varētu būt inficējušies ar HIV, bet arī uz veselajiem cilvēkiem, lai radītu viņos izpratni par šo tēmu. Lielākais inficēto skaits tomēr ir intravenozo narkomānu vidū, un man gribētos cerēt, ka mūsu pusē šādu cilvēku nav, līdz ar ko arī mūsu pusē ir mazāk gadījumu ar HIV inficēšanos nekā lielpilsētās. Protams, ir arī citi veidi, kā inficēties ar HIV. Man gribētos cerēt, ka gan asins pārliešana, gan, piemēram, zobārstniecība ir pilnīgi droša, bet vienmēr no visa paliek kāds izņēmuma procents. Kaut vai, ja mēs potējamies pret gripu vai ērču encefalītu, gribētos cerēt, ka esam pilnībā no tā pasargāti, bet tā jau nav un paliek kāds procents iespējamības saslimt. Es domāju, ka sabiedrībā valda stereotipi, un šis ir jautājums par cilvēku audzināšanu. Es kā mediķis uz HIV inficētu cilvēku skatītos kā uz parastu iedzīvotāju, parastu cilvēku vai parastu slimnieku, taču pieļauju, ka ne visi ar tādām acīm skatās uz slimnieku. Kaut vai par piemēru jāņem onkoloģijas slimnieki. Ir, kas to pieņem kā pašsaprotamu un saprot, ka cilvēkam ir jāārstējas, bet ir tādi, kas par šādu cilvēku sačukstas un mēdz arī novērsties. Gadās arī tā. ◆
Vissliktākais variants ir neziņa
Jauniete no Alūksnes, kura vēlējās būt anonīma
Manuprāt, Latvijā, vēl kā bijušajā postpadomju valstī, visiem jautājumiem, kas saistīti ar cilvēku seksualitāti un dzimumaktu kā tādu, vēl joprojām piemīt daļējs tabu statuss. Domājams, ka vecāki un arī skolotāji skolās kaunas runāt par realitāti un, pats galvenais, par sekām, ko paša jaunieša un indivīda nezināšana varētu izraisīt. Tas attiecas uz seksuāli transmisīvajām slimībām, protams, tās piemin bioloģijā, tāpat kā vajadzīgos pasākumus kontracepcijas nolūkos, tomēr būtu nepieciešams iesaistīt profesionāļus – ārstus, kas aktīvi nāktu uz skolām un mēģinātu runāt par šīm vitālajām lietām, nevis noklusēt informāciju. Tāpat, manuprāt, jauniešiem būtu jābūt brīvākai piekļuvei pie šādiem speciālistiem uz pārbaudēm un jautājumiem, jo vissliktākais variants ir neziņa vai meklēšana internetā. Domājams, ka cilvēkiem, jo īpaši jaunā vecumā, ir grūtības apmeklēt attiecīgos speciālistus, lai iegūtu atbildes uz jautājumiem, tāpēc vēl vairāk skolai, ārstiem, ģimenei ir jāveic izglītojoši pasākumi, lai tiktu strādāts profilaksei, nevis jau slimību novēršanai. Galvenais ir sarunas un pieejamība materiāliem, kas ir autentiski un medicīniski precīzi. Piemēram, atceroties materiālus, ko dalīja “Papardes zieds”, tur paustais nebija nopietni, radot mums, 6.klases zēniem un meitenēm, vairāk jautājumu nekā atbilžu. ◆
