Kad runājam par 90 gadus vecu cilvēku, mēs cieņā noliecam galvu. 90 gadi cilvēkam ir garš mūžs, ko tikai retajam izdodas sagaidīt. Un cieņu izrādām tieši tādēļ, ka savā garajā mūžā viņš ir audzis, attīstījies, pilnveidojies un piedzīvojis kā labus brīžus, tā likstas. Mūsu pilsēta Alūksne nu ir arī sasniegusi ievērojamo cilvēka mūža vecumu – 90 gadus.
Gluži kā cilvēks arī pilsēta ir augusi un attīstījusies, mainījusies, piedzīvojusi laimi un nelaimes brīžus. Tomēr pilsēta ir sīksta un to nav spējušas iznīcināt dažādas varas, likstas un nelaimes. Pār Alūksni gājusi ne vien vien nelaime, un tieši tāpēc gribas cerēt, ka tieši šis brīdis, šodiena, rītdiena vai pat tuvākā nākotne nebūs tas, kas Alūksni nogremdēs vai iznīcinās. Šobrīd valdošā vara manī nevieš pārliecību, ka tiks darīts viss iespējamais un neiespējamais pilsētas labā. Tā vien šķiet, ka politiskās intrigas, pašlabuma kārošana neļauj deputātiem skatīties vienā virzienā un domāt par mūsu kopējās pilsētas nākotni. Vien būtu vērtīgi atcerēties atziņu – nekas nav mūžīgs un viss ir aizdots uz laiku. Ja neizdosies cīnoties nosargāt Alūksnei raksturīgās vērtības, labā slava ātri vien var izkūpēt. To derētu atcerēties ikreiz, kad tiek lemts par Alūksni kā tūrisma vietu, Alūksni kā E.Glika pilsētu, Alūksni kā ziemas sporta veidu pilsētu vai Alūksni kā vietu ar neatkārtojami skaistu, sakoptu dabu. Tas viss un vēl daudz kas labs mums vēl šobrīd ir. Bet tikai šobrīd…
