Vēl nedaudz vairāk kā mēnesis, līdz Latvija svinēs savu dzimšanas dienu. Latvijas proklamēšanas diena ir īpaša, kurai gatavoties sāk jau laikus.
Vēl nedaudz vairāk kā mēnesis, līdz Latvija svinēs savu dzimšanas dienu. Latvijas proklamēšanas diena ir īpaša, kurai gatavoties sāk jau laikus.
Es patiešām lepojos, ka esmu latviete visus savus 19 gadus. Bet šī apziņa nav radusies no nekā. Tā uzkrājusies gadu gaitā, augot, attīstoties, mācoties un domājot. Visu savu mūžu esmu dzīvojusi savā dzimtenē, Latvijā, un tiešām jūtos piederīga tai. Esmu latviete ne tikai pasē, bet arī darbos, domās un jūtās. Dzīvojot Latvijas laukos, esmu apguvusi senlatviešu tradīcijas, darbus, valodu. Domāju, ka, tikai dzīvojot latviskā vidē, tu spēj būt īsts latvietis. Lielo pilsētu latviskuma tīrību varētu apšaubīt, ārzemju tradīcijas, kā arī domāšana ir pārāk ietekmējusies no ārvalstīm. Nav nosodāma visa svešā un jaunā pieņemšana un izmantošana sadzīvē, tomēr tas viss nedrīkst aizvieto latvju tradicionālo darbību.
Mums ir jābūt lepniem, arī lielīgiem par vietu, kur dzīvojam. Otras tādas pasaulē nav. Ir sliktākas, labākas, lielākas, mazākas valstis, bet Latvija ir viena un tā ir unikāla daudzējādā ziņā. Mums ir cēla vēsture, tīra daba, sirsnīgi ļaudis, vērtīgas tradīcijas. Mana lielība par latviskumu nav tikai tukša pļāpāšana, es esmu aktīva sabiedrības daļa. Man rūp, kas notiek valstīt. Un, ja manos spēkos ir ko manīt vai uzlabot, tad es to daru! Un nemaz nav jāgaužas par valstsvīriem, katra laime ir paša rokās! Mana latvietība ir mana. Tās ir mana sajūtas, mana dzīve. Neviens nav tiesīgs to vērtēt, pētīt vai svērt, jo tā ir mana. Patiesībā, katram tā ir sava, cits jautājums gan ir par to, vai tā tiek godāta, izjusta.
Mēs taču saprotam, ka paši skaistākie saulrieti ir tur, kur sākušās mūsu saknes, arī zvaigznes tur spīd visspožāk, migla ceļas noslēpumaināk un pērkons ducina visspēcīgāk, un pats labākais ir tas, ka šīs sajūtas neviens nespēj cilvēkam atņemt.
