Alūksnes Kultūras centrs aizvadītās svētdienas vakarā bija pārpildīts – maestro Raimonds Pauls ar savu jauno koncertprogrammu “Ielūdz maestro Raimonds Pauls” pulcināja ne tikai alūksniešus, bet arī tuvējo novadu iedzīvotājus. Kopā ar solistiem Dināru Rudāni, Kristīni Prauliņu, Mārtiņu Ruski un Mārča Auziņa muzikālo grupu divas stundas un bez starpbrīža klausītāji tika ierauti jaunāko melodiju virpulī. Var tikai apbrīnot maestro spēju 81 gada vecumā joprojām tik virtuozi un nenogurstoši aizraut ar klavierspēli! “Alūksnes Ziņām” bija unikāla iespēja pēc koncerta ļauties nelielai sarunai ar maestro.
– Kādi ir jūsu iespaidi un atmiņas par Alūksni, bijušo Alūksnes kultūras iestādi un atjaunoto Alūksnes Kultūras centru?
– Jaunajā Alūksnes Kultūras centrā līdz šim nebiju bijis. Esmu ļoti patīkami pārsteigts! Es ļoti labi atceros, kāds bija vecais Alūksnes tautas nams (smejas). Labāk ar to nesalīdzināsim, kas te bija kādreiz, – kā bija, tā bija. Pārmest arī neko nevarēja – kā dzīvoja, tā dzīvoja. Tagad ir uztaisīts tā, kā tam ir jābūt. Alūksne kā pilsēta veidojas. Paldies Dievam, lai jums ir labi saimnieki un ka tiek par to padomāts. Ir laba zāle. Mākslinieku ģērbtuves vispār ir karaliskas – reti kur tādas ir visā Latvijā.
– Kā jūs raksturotu kultūras dzīvi Latvijas reģionos?
– Kā kurā vietā. Šodienas problēma vispirms ir cilvēki. Laukos cilvēku paliek arvien mazāk – to var izjust. Bieži vien viss ir atkarīgs no viena cilvēka – vai nu tas ir kultūras nama vadītājs, vai kāds cits. Tiesa, ir tādi, kuri māk kaut ko organizēt, un tādi, kuri nemāk. To jau tu momentā redzi, kad atbrauc. Es negrasos vairs braukt uz regulāriem koncertiem – paretam kaut kur izskriešu, kamēr es vēl varu. Manuprāt, ir arī rūpīgi jāpadomā par to, vai visiem pilsētu kultūras namiem nav pārslodze, jo nu jau pilsētu kultūras namos koncerti notiek gandrīz katru dienu. Tas ir koks ar diviem galiem – vai visus koncertus var pasniegt atbilstošā līmenī, jo bieži pa starpām viss kaut kas ir, negribu par to sīkāk runāt. Bet jābūt uzmanīgiem, jo viss, kas par daudz, tas ir par sliktu.
– Vai, jūsuprāt, kultūras iestādēm – tautas namiem, bibliotēkām, muzejiem – obligāti ir jāpelna ar savām aktivitātēm?
– Ar ko tad viņi var pelnīt? Ar izstādēm? Jūs nepelnīsiet ar izstādēm! Ar teātri arī neko lielu nepelnīsiet. Vienīgi ar tiem estrādes koncertiņiem – tie ir tie, kas kaut ko ienesīs, bet arī ne visi. Saprotu, ka agrāk kultūras namos rīkoja balles un pelnīja kaut kādu naudiņu. Manuprāt, kultūra tomēr ir nozare, kurai jāatrod līdzekļi, un jāizvērtē, kas un kurā kultūras namā katrā novadā ir svarīgākais – piemiņas vietas izciliem latviešu kultūras darbiniekiem, muzeji, kas nekad neko nenopelnīs, bet tiem ir jābūt. Var mēģināt pelnīt ar tūrismu, bet ar kultūru – nu nē. Tāpat arī pašdarbības kolektīvi – kas uzturēs korus, deju kolektīvus, citus? Tāpat tas būs jādara pašvaldībām.
Atklāti runājot, lielajās koncertzālēs, piemēram, Rēzeknē un citur Latvijā, koncertu norisi jau daudz finansiāli atbalsta vietējās pašvaldības, par to tikai skaļi nerunā. Lai atvestu māksliniekus un tā tālāk, tas viss maksā. Zināmā mērā tas pašvaldībām ir pienākums pret cilvēkiem, kas tur dzīvo. Ne jau tur ir milzīgi miljoni vajadzīgi – var atrast līdzekļus, lai kultūru atbalstītu. Tam tā būtu jābūt.
– Latvijā jau dzīvojam simtgades noskaņās. Kādas ir jūsu pārdomas par to?
– Dažādas. Jā, tie ir svētki, bet taisīt tik lielu troksni jau tik agri… Reizēm tas ir pat jau mākslīgi. Runāsim atklāti – viens otrs to arī izmanto savtīgos nolūkos, pieliekot klāt simtgadi. Vai es tagad katram koncertam likšu klāt simtgades vārdu? Es visu mūžu strādāju tautai – tiem cilvēkiem, kuri šeit dzīvo. Vai man par to kādam būtu visu laiku jāatgādina? Protams, Latvijas simtgades svētki ir jāatzīmē, bet rodas izjūta, vai jau neiet bišķīt par tālu ar to visu.
– Vai jums arī ir kāda apņemšanās par godu Latvijas simtgadei?
– Nē, nav. Es jebkuru savu pasākumu daru tā, ka tas varētu tāds būt. Piemēram, vakar (21.oktobrī – red.) uzstājos Rīgā Lielajā aulā ar meiteņu kori no Jelgavas, kas ir labākais meiteņu koris Latvijā. Lieliski! Tā bija programma tieši kā simtgadei, bet neviens par to pasākumā skaļi nerunāja. Viņi dzīvo, strādā, mācās Jelgavā, meitenes smukas, tautas tērpos. Tas viss notiek ikdienā pats par sevi. 50-60 gadus jau esmu uz skatuves. Kam tad es strādāju? Tautai! Esmu izbraukājis Latviju krustām šķērsām, bijis mazos ciemos un lielās pilsētās – nospēlēts milzum daudz koncertu. Tagad jāsāk bišķiņ domāt – vairs nav 20…
– Bet nospēlēt divu stundu koncertā klavieres, turklāt bez starpbrīža, kā jūs to izdarījāt Alūksnes Kultūras centrā – cepuri nost!
– Nu labi. Visi brīnās un tā tālāk. Ko tur. Varbūt tas arī mani uztur – ne jau materiāli, bet garīgi.
– Atgriežoties vēl tomēr pie Latvijas simtgades tēmas – nākamvasar izskanēs arī Latvijas simtgadei veltīti Dziesmu un Deju svētki. Jūsuprāt, kādam būtu jābūt dziesmu svētku repertuāram?
– Savulaik biju šo svētku orgkomitejās, bet nu tas laiks ir pagājis. Tagad tur ir citi un viņi lai veido. Kā viņi to darīs – nezinu. Iepriekšējo gadu pieredze nav sevišķi laba. Ziniet, cik vienkārši ir pateikt, kādam jābūt repertuāram, bet daži labi mani dārgie kolēģi viens otrs tūlīt, kad es pateikšu: “Dziedāsim, lūdzu, to, ko cilvēki grib!” – mani tūlīt… Redz, nedrīkstot nolaisties un audzināt vajagot. Nu audziniet! Savukārt man patīk, ja cilvēki dzied ar emocijām – kā kādreiz, kad kādam asara nobira, bija smaids. Kad ir emocijas sejā! Ja to nav, tad cilvēks vienkārši atdzied repertuāru, ieurbies kladītē, lai pareizi vārdus zinātu. Bet par to vienmēr lauzīs šķēpus. Ziniet, mūsu latvieši dārgie jau pirms kara ir kāvušies savā starpā, pat mūsu klasiķi, par repertuāru – Dievs pasarg, kas tur tik nav bijis!
– Kāpēc, jūsuprāt, latviešu ģimenēs godos arvien retāk visi kopā uzdzied?
– Ko latvietis pamatā šodien mājās klausās? Lielākā daļa komercradio raida pārsvarā dziesmas angļu valodā. Tie, kas vēl spurinās pretī, ir “Latvijas Radio 2”, ko visi lamā par šlāgeriem, bet tieši šo kanālu visvairāk latvieši klausās! Lielākā daļa jaunatnes ansambļu, kas tiek dibināti, vispirms izdomā nosaukumu angļu valodā. Un tad redzam, piemēram, TV raidījumā “X faktors”, kā no dziļas Latgales mēģina kaut ko pilnīgi šķērsām dziedāt angļu valodā… Dziedi savā dzimtajā valodā! Gan jau pēc tam, kad būsi slavena, varēsi dziedāt, kā tu gribi!
– “Eirovīzija” – starptautisks konkurss. Kāpēc tajā Latvijai pēdējos gadus neveicas?
– Tur nav ko pārdzīvot – citiem arī tur nemaz tik labi neiet. Zināmā mērā tā ir arī laimes spēle. Varbūt parādīsies mums kāds talants. Mums Latvijā trūkst izcilas balss materiāla, kas var konkurēt ar citiem. “Eirovīzijā” bieži vien spēcīgi ir armēņi, gruzīni. Mums Latvijā ir opermūzika – jā, mums ir pasaules zvaigznes! Mums ir lieliski, pasaules klases diriģenti, kori! Jā, esam maza valsts un visu nevar gribēt. Paldies Dievam, ka šajās jomās mums ir! Bet popmūzikā, tur mums – ka nav, tad nav, kuļamies, kā mākam.
– Pastāstiet par savu jauno koncertprogrammu “Ielūdz maestro Raimonds Pauls”! Kādēļ programmai izvēlējāties tieši Dināru Rudāni, Kristīni Prauliņu un Mārtiņu Ruski kā solistus?
– Sāku viņus pētīt. Ar lielām grūtībām. Tiesa, no viņiem jau arī tiek prasīts, jo šīs koncertprogrammas repertuārs vairs nav viegls. Piemēram, dziesmas, ko izpilda Dināra, tur jau ir jābūt profesionālai sagatavotībai, kāda viņai arī ir. Viņiem ir atbilstošas izglītības – pie tā visa nonāk pakāpeniski. Mums jau bieži ir tā, ka domā: nodziedāšu, man iedos “X faktorā” pirmo vietu un tad es būšu ļoti slavens. Bet tas ir uz trim mēnešiem, ne vairāk. Tas darbs, ko mēs ieliekam, lai izveidotu šo koncertprogrammu, ir tas, kas viņus veido par dziedātājiem.
– Kādas ir jūsu domas par to, ka “vecās, labās” dziesmas, teātra izrādes pārveido un ietērpj jaunās skaņās?
– Arī tas ir koks ar diviem galiem. Tas atkarīgs no tā, kas to dara, kā izdara. Pēc padomju laika daudziem bija aizraušanās, ka beidzot uz skatuves var rādīt plikumus, bet no tā arī kļuva slikti, jo cik ilgi var vienu un to pašu rādīt? Man uz skatuves ir vajadzīgs aktieris, meistarīgs. Tāpat kā dziedātājs. Ja es aizeju, tad aizeju uz teātri tikai tā aktiera dēļ, bet, ja man jau pēc pirmā cēliena gribas laisties prom, tad… Līderi ir vajadzīgi – gan dziedāšanā, gan teātrī. Nupat ar orķestri (Latvijas Radio bigbends un orķestris “Sinfonietta Rīga” – red.) uzstājāmies Tallinā – “uz urrā” uzņēma. Ar Latvijas Radio bigbendu Alūksnē uzstāsimies 10.decembrī. Uz tikšanos atkal!
— Līga Vīksna
