Draudīgo inflācijas bacili nesaldē ziema, un pret to imunitāti nerada pretgripas pote. Ja vēl pirms dažiem mēnešiem draudīgā naudas bezvērtīguma pieauguma desmit procentu robeža šķita kā galējs, kritisks un teju nesasniedzams punkts.
Draudīgo inflācijas bacili nesaldē ziema, un pret to imunitāti nerada pretgripas pote. Ja vēl pirms dažiem mēnešiem draudīgā naudas bezvērtīguma pieauguma desmit procentu robeža šķita kā galējs, kritisks un teju nesasniedzams punkts, kuru dārdzības lēcienam “it kā” nevajadzētu sasniegt, kur nu vēl pārkāpt, tad šobrīd šī nesen vēl “kritiskā” robeža šķiet vien kā slikts sapnis pēc stresainas darba dienas. Jo prognozes nav sevišķi iepriecinošas.
Līdz ar gaidāmo energoresursu cenu straujo “lidojumu” augšup draud piepildīties kāda nu jau bijušā ministra pirms neilga laika prognozētais par ļoti iespējamu inflācijas nostāšanos vismaz uz 15 procentu pakāpiena, un pēdējo dienu laikā šai prognozei gluži kā ogles apkures krāsnī tiek “piesviesti” vēl daži procenti. Kā iespējamie “ieroči” cīņai pret šo daudzgalvaino pūķi tiek minēti pat tādi līdzekļi kā energouzņēmumu subsidēšana, riskējot valsts līmenī tikt iejauktiem tiesiskā dūru izvicināšanā pret Eiropas birokrātu dižstruktūrām.
Jēdziens “subsīdijas” saistās ar brīvā tirgus kropļošanu, vien šajā gadījumā būtiska ir tā nianse, ka “brīvais tirgus” vismaz pagaidām izpaužas kā monopols. Ar nodrošinātu lielapjoma valsts pasūtījumu un garantētu peļņu. Un faktiski bez patērētāju iespējām atteikties no konkrētā energoresursa, jo – kam gan būs vēlēšanās Iļjiča spuldzīšu vietā iedegt skalu vai sildīties pie degošas praulu kaudzes?
“Nav vairs nekādas pārliecības, ka vara vispār vēlas ierobežot inflāciju,” norāda akadēmiķe Raita Karnīte. Tiesa. Par administratīvi regulējamo cenu iesaldēšanu tiek runāts ne pirmo gadu, un šobrīd varas nostāja ir tāda, ka “nākamgad to varbūt varētu darīt”. Žēl tikai, ka šis “nākamgad” skan jau nez kuro gadu. Tajā pašā laikā nemitīgi tiek nekaunīgi blefots, ka izpildvara iecerējusi cīnīties pret inflāciju un ka algas aug straujāk nekā cenas! Tas nekas, ka tiek noklusēta tāda nebūtiska nianse, ka runa ir par “vidējām” algām, taču šīs kategorijas rādītājs nu nebūt neatspoguļo sabiedrības lielākās daļas patieso stāvokli.
Ja ne zelta likums, tad viens no būtiskākajiem inflācijas bremzēšanas nosacījumiem vismaz šobrīd ir – nepieļaut administratīvo cenu celšanos. Taču no regulatorā iesniegtajiem pieteikumiem par tarifu paaugstināšanu neviens uzņēmums pagaidām mirt vēl negrasās, un regulatoram, lai neizpelnītos korumpantu un lobiju “saldo” slavu, atliks vien pasvīst neiespējamā līdzsvara meklējumos.
Tā kā Latvija ne tuvu nav enerģētikas lielvalsts un tā nevar diktēt cenas ne Krievijas gāzei, ne arābu naftai, tad iespējas ietekmēt situāciju vēlamā virzienā atliek vien pašu mājās. Pirms īdēt par “situāciju pasaules tirgū”, valdošajiem tērētājiem nenāktu par ļaunu pajautāt pašiem sev, kā būtu, ja, piemēram, to pašu “Latvenergo” kaut tikai uz laiku atbrīvotu no pienākuma iepirkt alternatīvā veidā ražoto enerģiju par trīskāršu tarifu? Vai pārstāt tik ierasto uzņēmuma padarīšanu par slaucamu lopiņu valdības izdevumu segšanai, liekot apmaksāt valstsvīru aizrobežu izbraucienus, tērējot ne jau desmitos latu mērāmas summas? Arī tarifu diferencēšana nav nekāds nezināmais “zvērs”, un vismaz pagaidu režīmā var paraustīt arī nodokļu politikas sviras. Vēlams patērētāju labā. Iespējas kaut nedaudz ietekmēt draudīgi slienošos procentu līkni neapšaubāmi ir, jautājums tikai – kā ar vēlēšanos tās izmantot.
Savulaik daži izbijuši ministri rosināja uztvert inflāciju kā “slimību” un izslimot to. Šķiet, ka šis ekonomikas bacilis Latvijā ieperinājies jau pārāk ilgi, turklāt tā mutāciju veicina arī apkarotāju divkosīgums. Kā spēcīga antibiotika varētu izrādīties vienīgi dabiskais ekonomikas nostabilizēšanās process, taču tas, pēc speciālistu prognozēm, varētu būt jūtams aptuveni nākamā gada vidū. Šķiet, ka līdz tam gan maciņi būs jāatver varen plaši. Un jācer, ka minētais “bacilis” neizraisīs epidēmiju.
