Augstu debesīs mazā zilā namiņā dzīvoja Lietusvīriņš. No zemes viņa mājoklis nebija pamanāms, jo to aizsedza liels, pelēks mākonis, kurš, labi ieskatoties, atgādināja milzu ziloni.
Augstu debesīs mazā zilā namiņā dzīvoja Lietusvīriņš. No zemes viņa mājoklis nebija pamanāms, jo to aizsedza liels, pelēks mākonis, kurš, labi ieskatoties, atgādināja milzu ziloni. Ko savā namiņā darīja Lietusvīriņš, neviens īsti nezināja, tikai šoreiz viņš laikam bija tā mazdrusciņ aizgulējies.
Karstā vasaras saule zemi bija izkaltējusi gluži sausu. Sen nebija lijis. Vardītes, meklēdamas glābiņu, slēpās krūmājos, meldros pie upēm un dīķiem. Kaut kur mežmalā žēli pēc lietus sauca dzeltenā vālodze. Arī bērzi gaidīja lietu. Tie nostājās pļavas vidū un lūkojās debesīs, kur peldēja mazi un lieli mākoņi. Tikai par lietu tie nevēstīja. Kāda maza meitenīte sacerēja dzejoli:
“Lietusvīriņš, lietusvīriņš,
Nenāk laukā pastaigāt,
Paslēpies zem lietussarga,
Pats no lietus baidās tas.”
Bet Lietusvīriņš tikai gulēja savā namiņā uz mīksta dūnu pēļa un nelikās traucēts. Pa reizei viņš apgrieza spilvenu uz otru pusi, izstaipījās, saldi nožāvājās un sapņoja tālāk. Tikai šoreiz tam aizmigt vairs neizdevās. Pie durvīm kāds skaļi klauvēja. Izrādījās, tas bija Pērkontēvs.
Ei, celies augšā, miegamice! Gana gulēt un sutināt sānus! Visa zeme izkaltusi kā putekļi. Saulesmāte visu galīgi izžāvējusi. Ziedi pļavās novītuši. Dārzos augi no sausuma lapas noliekuši. Visi gaida, kad tu, miegamice, sāksi strādāt, – viņš rājās.
Bet Lietusvīriņš nemaz nesteidzās celties augšā. Tad Pērkontēvs tik dusmīgi norūcās, ka no acīm tam pašķīda zibeņi. Apkārt savilkās tumši padebeši.
Nu Lietusvīriņš cēlās un ģērbās. Slinki iemaucis kājas gumijas zābakos, viņš mugurā uzvilka savu pelēko lietusmēteli un galvā uzmauca veco tumšzilo platmali. Piepildījis lielo lejkannu, viņš beidzot devās laukā no sava namiņa. Uzsēdies uz mākoņa malas, viņš uzsāka lidojamo dziesmiņu, un mākonis devās ceļā. No lejkannas pār zemi beidzot sijājās sudrabots lietus.
Lietus! Lietus līst! – bērni jautri smējās un skrēja pagalmā, lai basām kājām lēkātu pa peļķēm. Rokas pastiepuši uz augšu, viņi centās plaukstās satvert lietus lāses.
Kāds brīnumains spēks ir radies manī! – priecājās rožu krūms un vēl plašāk atvēra savus ziedus. – Lūdzu vēl lietu, Lietusvīriņ! – tas lūdzās.
Līsti, līsti! – priecājās mazās beciņas mežā zem egles. – Mēs ātrāk gribam izaugt lielas.
Un Lietusvīriņš, saklausījies uzslavas, nežēloja savas pūles. No jauna piepildījis lejkannu, viņš strādāja vēl centīgāk, tā radīdams veselas lietusgāzes. Pa reizei bargi uzrūkdams, zibšņus zibinādams un uguns bultas uz zemi raidīdams, viņu pa reizei vēl paskubināja Pērkontēvs. Līdz beidzot abi bija galīgi piekusuši un nu, apmierināti ar paveikto, rātni sēdēja uz mākoņa malas.
Labi pastrādāts, – uzslavēja Pērkontēvs. – Tagad varēsim kādu laiku atpūsties.
Arī Lietusvīriņš apmierināts lūkojās pār mākoņa malu.
Koki, puķes un zeme bija it kā atdzīvojušies uz zaļoja ar jaunu spēku. Mežā draiskojās bērzlapēni un mazās baraviciņas. Dārzos ar lapām laipni māja atspirgušie dārzeņi. Pielijušajā pļavā aizrautīgi lēkāja vardītes, turpat netālu, augsti kājas cilādams, bradāja stārķis.
No mākoņiem atkal bija parādījusies saule, un pavisam drīz debesis atmirdzēja košā zilumā. Lietusvīriņš bija devis valgmi zemei un visiem tās iemītniekiem.
