Mēdz teikt, ka
visi laimīgie cilvēki ir vienādi laimīgi, bet nelaimīgie –
katrs nelaimīgs pa savam. Turklāt dzīve mēdz mest ļoti krasus
līkločus. Šodien problēmas var nomākt arī to, kas vēl vakar
dzīvoja bez bēdām. Ja tā gadās, tad viss atkarīgs no katra
spējām radoši pielāgoties jaunajai situācijai. Nelaime tā, ka
lielākajā daļā gadījumu jaunajā situācijā mēs meklējam veco
atbildi. Tas ir normāli, jo ietaupa spēkus un enerģiju. Taču mēs
cenšamies izmantot veco atbildi arī tad, kad apstākļi ir tik ļoti
izmainījušies, ka šī atbilde absolūti vairs nav piemērota. Un
tas liecina, ka cilvēks pieķeras veciem ieradumiem, kas tomēr
neizved no strupceļa.
Sarežģītu
sociālo problēmu risināšanā atsevišķām personām vai ģimenēm
bieži ir nepieciešama palīdzība, lai atrastu piemērotāko
esošajai situācijai un savām vajadzībām efektīvāko risinājumu.
Lai palīdzētu cilvēkiem noteikt, mazināt un risināt šīs
problēmas, liela nozīme ir sociālajam darbam, ko veic pašvaldību
sociālie darbinieki sadarbībā ar citiem sociālā darba
speciālistiem un palīdzošo profesiju pārstāvjiem.
Latvijā šobrīd
pašvaldību sociālajos dienestos strādā gandrīz 1300 sociālie
darbinieki. Viņu pienākumu loks ir plašs – sākot ar atbalstu
klientam dažādu sociālo problēmu risināšanā, palīdzību
klientam attīstīt spējas risināt personiskās un starppersonu
problēmas, atbalstu piesaistīt sociālekonomiskos resursus un
attiecīgos sociālos pakalpojumus personai un beidzot ar
izglītošanu. Ar sociālā darbinieka palīdzību grūtībās
nonākušajiem tiek sniegtas nepieciešamās zināšanas, aprūpe un
uzmanība, lai cilvēks justos vajadzīgs un iekļautos sabiedrībā.
Tomēr par sociālo darbu un cilvēkiem, kas to veic, sabiedrībā
valda diezgan daudz mītu. Lūk, patiesība par dažiem
populārākajiem no tiem.
-
mīts.
Sociālie darbinieki strādā tikai pašvaldību sociālajos
dienestos
Nav tiesa! Liela
daļa sociālo darbinieku tiešām strādā pašvaldību sociālajos
dienestos, taču jūs viņus sastapsiet arī nevalstiskajās
organizācijās, slimnīcās, dienas aprūpes centros, ilgstošas
sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās
(citiem vārdiem – pansionātos un bērnunamos), dienas centros,
krīzes centros, naktspatversmēs, pusceļa mājās, grupu mājās un
dzīvokļos. Bez sociālo darbinieku palīdzības neiztiek arī
ieslodzījuma vietās, probācijas dienestā. Tāpat sociālie
darbinieki strādā arī institūcijās, kas plāno, administrē un
īsteno sociālā darba politiku un sociālos pakalpojumus. Piemēram,
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā, Rīgas domes
Labklājības departamentā, Labklājības ministrijā un citur.
2.mīts. Sociālie
darbinieki strādā tikai ar nabadzīgajiem un piešķir viņiem
pabalstus
Ne tikai!
Personas, kurām trūkst vai nav pietiekošu iztikas līdzekļu,
respektīvi – trūcīgas un maznodrošinātas personas – ir tikai
viena daļa no sociālo darbinieku klientu loka. Sociālais darbs ir
apzināta un plānveida izvērtējumā balstīta profesionāla
darbība, kuras misija ir radīt apstākļus un piedāvāt iespēju
visiem cilvēkiem, attīstot viņu pašu potenciālu un piesaistot
resursus, pašiem mainīt savu apgrūtinošo sociālo situāciju.
Cilvēki tiek motivēti uzlabot savu dzīves kvalitāti.
Protams, ja
personai vai ģimenei trūkst nauda/finanšu līdzekļi vai, ja tie
nav pietiekoši, tad sociālais darbinieks nereti sniedz arī sociālo
palīdzību. Te runa ir par pašvaldību pabalstiem. Bet tas ir tikai
viens no resursiem sociālajā darbā. Atsevišķām personām vai
ģimenēm bieži vien ir nepieciešama palīdzība un atbalsts, lai
atrastu piemērotāko un efektīvāko risinājumu arī citās
situācijās. Piemēram, tas var būt iemaņu trūkums, kad piedzimst
bērns. Tā var būt vardarbība dažādās izpausmēs, atkarības,
bezdarbs, u.c. Visos šajos gadījumos būtiska nozīme ir tieši
sociālajam darbam, ko veic sociālie darbinieki. Viņi strādā ar
ikviena vecuma, dzimuma, rases, reliģiskās pārliecības u.c.
atšķirību cilvēkiem neatkarīgi no to sociālekonomiskā statusa,
ar vienu mērķi – palīdzēt atrisināt sociālās problēmas, kas
ietekmē katra šī cilvēka ikdienu.
3.mīts.
Sociālais darbinieks var atrisināt jebkuru situāciju un problēmu
Nu, protams, ka
tas nav iespējams. Bieži sociālie darbinieki “palīdz satikties”
cilvēkiem, kuriem trūkst resursu, ar resursiem, ar to domājot
sociālos pakalpojumus, finanšu līdzekļus sociālās palīdzības
formā utt. Taču būtiskākais ir tas, ka sociālie darbinieki kopā
ar klientu izzina un meklē arī cilvēka paša stiprās puses un
iekšējos resursus. Tos pēc tam klients pats, ar sociālā
darbinieka atbalstu, var pilnveidot savas sociālās situācijas
uzlabošanai vai atsevišķos gadījumos – nepasliktināšanai. Ne
velti sociālos darbiniekus dēvē arī par “pārmaiņu aģentiem”,
nevis par “pārmaiņu veicējiem”. Tas nozīmē, ka tikai un
vienīgi katrs cilvēks pats ir spējīgs mainīt savu sociālo
situāciju! Saprotams, ka tas nebūt nav viegli, un tāpēc arī
bieži vien ir nepieciešams atbalsts un palīdzība, ko sniedz
sociālais darbinieks. Vienkāršāk sakot, sociālā darba rezultāts
ietekmē sabiedrību kopumā, mūsu visu labklājību, tomēr
sociālais darbinieks viens pats nevar nodrošināt ne personas, ne
ģimenes, ne arī sabiedrības labklājību.
4. mīts.
Sociālais darbinieks ir “glābējs”, kurš strādā 24 stundas
septiņas dienas nedēļā
Nē, tā nav!
Sociālais darbinieks nav nedz “glābējs”, nedz “ugunsdzēsējs”,
nedz “ātrā palīdzība”. Viņš arī nespēj acumirklī uzlabot
jebkuru situāciju. Viņš neaizdod naudu, un viņam nav virkne brīvu
mājvietu, ko uzreiz piedāvāt vajadzības gadījumā. Jāsaprot,
ka sociālajam darbiniekam nav nekādu burvju nūjiņu – lai gan,
iespējams, kāds to arī vēlētos! Sociālajam darbiniekam, veicot
savu profesionālo darbu, nav arī neierobežots laiks. Viņam, tāpat
kā ikvienam strādājošajam, ir konkrētas darba stundas un brīvais
laiks. Turklāt sociālais darbs ir profesionālu darbību kopums,
kas tiek veikts arī attiecīgā tam piemērotā vietā, vidē,
noteiktos apstākļos un ar noteiktu mērķi, nevis jebkur. Vidējā
sociālā darbinieka darba nedēļa ir 40 stundas, taču nereti viņi
strādā arī vakaros pēc darba laika beigām, nedēļas nogalēs un
svētku dienās, ja ir neatliekama krīzes situācija, kas jārisina.
Bet diemžēl nereti sociālais darbinieks, vēloties maksimāli
palīdzēt citiem, pazaudē robežu starp darbu un personīgo dzīvi.
Tāpēc, lai izvairītos no pārpūles un izdegšanas, sociālais
darbinieks mācās distancēties un nodalīt darbu no personīgās
dzīves, lai saglabātu veselīgu dzīves līdzsvaru.
5.mīts. Ikviens
labsirdīgs, laipns un “labs” cilvēks var būt sociālais
darbinieks
Tā tas nav!
Labsirdība, laipnība un virkne citu lielisku īpašību ir
noderīgas, pat nepieciešamas, taču ar to vien nepietiek, lai
strādātu par sociālo darbinieku. Vēsturiski sociālais darbs ir
radies un attīstījies laikā, kad cilvēki palīdzēja viens otram,
kad kādam no viņiem bija radušās problēmas. Mūsdienās pasaulē
un arī Latvijā sociālais darbinieks ir profesija, un sociālā
darbinieka kvalifikāciju iegūst personas ar attiecīgu augstāko
izglītību. Ir vienmēr jāatceras, ka sociālais darbinieks ir
viens no to profesiju pārstāvjiem, kas ikdienā reāli palīdz
citiem. Tāpēc, lai sociālais darbinieks varētu praktizēt savā
profesijā, viņam regulāri ir jāpilnveido sava profesionālā
kompetence – piedaloties apmācībās, gan arī supervīzijā –
procesā, kurā sociālais darbinieks var analizēt pats savu
praktisko darbu, atrast risinājumus ar darbu saistītām problēmām,
kas var būt gan praktiskas, gan metodiskas, gan emocionālas.
