Ideja sūtīt uz skolu sešgadniekus nav nekas jauns, šādu
priekšlikumu virzīja arī kādreizējais izglītības un zinātnes
ministrs Roberts Ķīlis, taču, sabiedrības un izglītības nozares
profesionāļu iebildumu dēļ, ideja netika īstenota. Taču ir
bijis periods, kad sešgadnieku reforma tika ieviesta, 1982. gadā –
projekta darba grupā piedalījās arī Rīgas 200. pirmskolas
izglītības iestādes vadītāja Astrīda Lukina, kas tolaik bija
bērnudārza metodiķe un piedalījās reformas ieviešanas un
īstenošanas izvērtēšanā. Šodien, atskatoties uz projektu,
vērtējot bērnus, kas aizgājuši skolā no sešiem gadiem, mums
nebija neviena pozitīva aspekta, ko uzsvērt. Pēc pāris gadiem
ideju atcēla, bet kaitējums bērniem jau bija nodarīts.
Skola no sešiem gadiem radīja izdegšanu un pārslodzi
Tolaik nebija tādas publiskās apspriešanas – izdomāja mainīt
skolas gaitu uzsākšanas vecumu un izmainīja. Zinot, ka tik maziem
bērniem ir nepieciešama diendusa, pat tika iepirktas gultiņas,
cerot, ka tas atrisinās problēmu. Bet ar gultiņām nekas netika
atrisināts. Reformas izvērtēšanas priekšlikumi bija uz 20 lapām
un visos punktos – tikai negatīvs vērtējums. Gan vērtējot no
emocionālā un psiholoģiskā aspekta, gan fiziskā. Liela daļa
bērnu bija ļoti gudri un zinoši, taču vēlāk viņiem bija
vērojamas izdegšanas un pārslodzes pazīmes. Pēc neveiksmīgās
reformas sākās ziedu laiki mājskolotājiem, jo virkne šo bērnu
stresa un spriedzes dēļ nonāca mājas apmācībā. Daudziem bija
problēmas ar stāju un mugurkaulu, ko radīja ikdienas ilgstoša
sēdēšana skolas solos. 1987. gadā es jau strādāju skolā un
sagadījās, ka mācīju mājās tos bērnus, kuri bija uzsākuši
skolas gaitas no sešu gadu vecuma. Šie bērni nespēja sekot līdzi
un izturēt stundas ilgumu un dinamiku. Psiholoģiski visi bērni nav
gatavi iet skolā sešos gados.
Ātri uzbudināmi bērni
Muļķīgi uzskatīt, ka gadījumā, ja bērnus ātrāk sūtīs
skolā, viņi ātrāk sāks lasīt vai rakstīt, un joprojām ir
aplami tā domāt. Tie bērni, kuri lasīja un rēķināja lēnāk un
sliktāk, saglabāja šo līmeni arī skolā, nebija nekāda
uzrāviena, kā tika cerēts. Tieši pretēji – tika sabremzēta to
bērnu attīstība, kuri bērnudārzā uzrādīja ļoti labus
rezultātus. Lielu daļu bērnu, kuri bija iekļuvuši šajā
eksperimentā, vēlāk nevarēja atpazīt – stresa un slodzes
ietekmē viņi bija kļuvuši nežēlīgāki, dusmīgāki un
emocionāli nestabili. Sešgadnieki skolā būs viena no lielākajām
kļūdām valsts izglītības vēsturē. Vienreiz jau esam šo kļūdu
pieļāvuši un sekas bija smagas. Kāpēc to atkārtot vēlreiz?
Kāpēc izglītības politikas veidotāji grib eksperimentēt? Varbūt
vērts padomāt par mācību satura pēctecību, piemēram, “ābeces
svētkus“ novirzīt uz pirmsskolu un 1. klasē vairs nesākt ar
burtu atkārtotu mācīšanu, jo bērni jau lasa, bet uzlabot un
attīstīt lasīšanas prasmi.
Mūsdienu bērni ir ļoti gudri un zinoši
Ir skaidrs, ka ar sešgadniekiem mēģina aizpildīt tukšās
klases skolās, un patiesībā par pašiem bērniem neviens nedomā.
Mūsdienu bērni ir ļoti gudri un zinoši, agrīni apgūst mūsdienu
tehnoloģijas, bet tas nav vienīgais kritērijs, pēc kura var lemt,
vai sūtīt viņus skolā, jo tajā pašā laikā bērni ir viegli
satraucami, nervozāki, nespēj ātri pārslēgties uz citu darbības
veidu. Ir ļoti daudz bērniņu ar lielām veselības problēmām, ar
kuriem jāstrādā tikai individuāli, lai sasniegtu rezultātu.
Jārada iespēja apgūt prasmes ierastā vidē – bērnudārzā, skolā
tās jānostiprina un jāapgūst padziļināti, veicinot izpratni par
reālām lietām, nevis vēl vairāk jāiedragā viņu nervu sistēmu.
Šīs ir elementāras lietas, kas būtu jāsaprot arī politikas
veidotāju līmenī.
Ļaut mācīties mierīgā vidē
Kā gan var sūtīt uz skolu bērnu, kurš vēl nav apguvis visas
sociālās prasmes, pat, ja viņš prot lasīt un rēķināt? Mēs
bērnudārzos redzam, cik ļoti atšķirīgi ir bērni – ja vienam
droši var dot adatu un diegu un mācīt piešūt pogas, tad citam šo
pogu var mācīt tikai uzzīmēt uz papīra. Ir bērni, kuri tikai
dzird, ko saka skolotāja, ir tādi, kuri saprot, ko saka skolotāja,
un ir tādi, kuri atceras skolotāja teikto. Ja bērnam ir attīsti
visi šie psiholoģiskie procesi, tad viņš var izpildīt uzdoto
darbu.
Ļoti liela nozīme ir videi, kurā bērns atrodas, tai jābūt
nomierinošai, harmoniskai, nevis vēl vairāk jāsatrauc mazais
cilvēks. Sešu gadu vecums ir ļoti būtisks posms, kad bērns veido
savas sociālās prasmes un iemaņas, tāpēc šajā laikā viņam
jāmācās vidē, kas ir mierīga un draudzīga, kas nerada papildus
stresu. Neatkārtosim neveiksmīgus eksperimentus, kas jau ir
pierādījuši savas negatīvās sekas, bet domāsim par to, kā
attīstīt bērnu loģisko domāšanu, kā rosināt interesi par
praktiskām mācībām, kā veicināt izpratni par dabas zinībām,
fizikas procesiem, u.c. būtiskām lietām. Izvērtēsim katru bērnu
individuāli !
