“Kāds izlaists bērns!” – šādu frāzi nereti var dzirdēt
sabiedriskās vietās, attiecinātu uz aktīvu bērnu, kas skaļi
runā un nespēj nosēdēt uz vietas. Vai tiešām šāds bērns ir
“izlaists”, vai varbūt šāda uzvedība ir atbilstoša vecumam?
Vai mūsdienu bērni patiešām ir trauksmaināki un aktīvāki, kā
mēs bērnībā? Cik gadu vecumā bērns ir pietiekami nobriedis, lai
mācītos pieklājību un lai mācītos vispār? Vai sešgadnieki ir
gatavi sēsties skolas solos, kā to vēlas Izglītības un zinātnes
ministrija, un, kā ātrāka mācību uzsākšana var ietekmēt bērna
nervu sistēmu? Atbildes uz šiem jautājumiem sniedz sertificēta
pediatre, bērnu neiroloģe ar vairāk nekā 25 gadu darba pieredzi
Vizma Meikšāne.
Trauksmainākais periods bērna dzīvē
Smadzeņu garozas nobriešana un sinhronizācija starp abām
puslodēm notiek pakāpeniski no divu līdz 11-12 gadu vecumam.
Pieauguša, emocionāli nobrieduša cilvēka dominējošie smadzeņu
viļņi ir alfa un beta, to ir iespējams noteikt ar
elektroencefalogrāfijas palīdzību. Pirmajos dzīves gados
smadzeņu garozā vēl pārsvarā ir teta viļņi, kas nozīmē, ka
bērni ir viegli “programmējami”, jo apzināta pasaules uztvere
tikko sāk veidoties, viņus nogurdina emocionāla slodze un ir vēl
nepieciešamība pēc dienas miega. Aptuveni sešu gadu vecumā teta
viļņu vietā nāk alfa viļņi, notiek t.s. nopietnā smadzeņu
garozas nobriešana arī – tas ir laiks, kad bērns veidojas par
patstāvīgu cilvēku, tas ir pārejas periods no neapzinātā
“prāta” uz apzinātu dzīves uztveri. Katrs bērns šo periodu
sasniedz individuāli, un pat pusgadam šajā attīstības periodā
ir ļoti izšķiroša nozīme. Bērnam tas ir ļoti trauksmains
periods – viņā pašā notiek fiziskas pārmaiņas, un tajā pašā
laikā ir centieni izprast apkārtējo pasauli.
Tikai aptuveni astoņu gadu vecumā bērna smadzenēs veidojas
tādi viļņi, kas jau liecina par analītiskās domāšanas spējām.
Tikai šajā periodā iestājas emocionālais nobriedums, līdz tam
bērns pārsvarā atrodas t.s. neapzinātā “prāta” iespaidā,
kad pieredzi iegūst stereotipiskās darbībās, vienkārši
pieņemot, ka lietas tā notiek, un tā tas ir, neanalizējot
notikumus, Analītiskās spējas pieaug ar smadzeņu nobriešanu, kad
bērns spēj mācīto uztvert caur savu personīgo pieredzi un spēj
koncentrēties mērķtiecīgai darbībai, sajūt sava darba
rezultātus un gūst no tiem gandarījumu. Dati liecina, ka smadzeņu
šūnu darbība pilnībā nostabilizējās tikai 11-12 gadu vecumā.
Līdz deviņu gadu vecumam bērnam jāmācās caur rotaļām
Jāņem vērā, ka bērns tikai četru gadu vecumā sāk
apzināties laiku, proti, ko nozīmē rīt, parīt, vakar u.tml. Šajā
vecumā, pilnveidojoties centrālai nervu sistēmai, bērns sāk
apzināties, ka viņš ir “ES”, ka viņš ir kaut kas arī ārpus
savas ģimenes. Sāk parādīties autoritātes, kuri nav ģimenes
locekļi, sāk salīdzināt, vērtēt. To dēvē par pirmo pusaudžu
periodu, otrais pusaudžu periods ir deviņu gadu vecumā, un šis
posms pa vidu ir pats trauksmainākais bērna attīstībā. No piecu
vai sešu gadu vecuma bērns spēj mācīties no savas pozitīvās
pieredzes, kuru viņš iegūst pārsvarā rotaļās, jo vēl smadzeņu
darbība nav pilnveidojusies līdz apzinātai, analītiskai un
loģiskai darbībai. Tas, protams, ir ļoti individuāli, bet
aptuveni līdz deviņu gadu vecumam bērns spēs uztvert un
koncentrēties mācību vielai, ja tas notiks atbilstoši viņa
attīstības procesiem un sapratnei rotaļu veidā.
Visās skolās nav emocionāli droša vide
Sešu gadu vecumā bērnam vēl nepieciešams pieauguša cilvēka
atbalsts. Šajā trauksmainajā vecumā ļoti būtisku atšķirību
veido jau pusgada vecuma starpība, piemēram, ja septembrī vienā
1. klasē sāk mācīties bērns, kuram septiņi gadi palikuši
janvārī vai bērns, kurš šo vecumu sasniedzis īsi pirms mācību
sākuma. Un šo atšķirību ikdienā var pamanīt ļoti uzskatāmi –
vecākie bērni ir emocionāli noturīgāki, ātrāk veic uzdoto
darbu, ilgāk spēj stundās noturēt uzmanību, bet jaunākie ātrāk
nogurst. Es gan vēlos uzsvērt, ka šie bērni nav neveiksmīgi,
viņi vienkārši vēl nav sasnieguši mācībām nepieciešamo
brieduma pakāpi.
Sistēma izdzen bērnu līdz spēku izsīkumam
Ņemot vērā bērnu centrālās nervu sistēmas nobriešanas
stadijas, bērni līdz 8-9 gadu vecumam nedrīkstētu atrasties tādā
apmācības režīmā, kāds pašreiz valda skolu sistēmā. Mācību
temps ir liels, noslogojums intensīvs, pārtraukumi starp stundām
īslaicīgi, bērni emocionāli izsīkst un nogurst. Nogurst no
nesamērīgi lielās atbildības sajūtas, piemēram, nespējot
izlasīt noteiktu vārdu skaitu minūtē. Īpaši emocionālo
izsīkumu mēs varam novērot rudenī dzimušiem bērniem, kuri
skolas gaitas uzsākuši, pirms sasnieguši 7 gadu vecumu. Līdz 9
gadu vecumam būtu nepieciešama speciāla apmācības programma
pozitīvu rotaļu – spēļu veidā, nenoslogojot emocijas ar
reitingu tabulām, nespiežot izlasīt noteiktu vārdu skaitu minūtē
un neatņemot vakara stundas ar mājas darbu pildīšanu. Tādā
skolu sistēmā, kāda mums ir pašlaik, bērns ir spējīgs
atrasties tad, kad smadzeņu garozā pārsvarā ir izveidojušies
alfa viļņi. Par smadzeņu nobriešanu liecina spējas ilgstoši
noturēt uzmanību, kā arī emocionāla izturība, un tas notiek
deviņu līdz desmit gadu vecumā.
No nervu sistēmas traucējumiem līdz fiziskās veselības
problēmām
Kādas var būt diskusijas par skolas gaitu
sākšanu sešu gadu vecumā?! Bērnam ir jāļauj būt bērnam
vismaz līdz deviņu gadu vecumam, kad izveidojas emocionālā
nobriešana. Ieliekot sešgadīgu bērnu skolas solā, viņš vēl
iekšēji turpinās izdzīvot savu bērnību. Nejūtot pieaugušā
atbalstu, bērns visticamāk centīsies apspiest savas emocijas un
noslēgsies. Ir jāapzinās, ka bērna piespiedu ievietošana
emocionāli nepiemērotā vidē var novest pie nervu sistēmas
traucējumiem, piemēram, t.s. nervu tikiem, spaidu kustībām, miega
traucējumiem, ēšanas un vēdera izejas traucējumiem, stresa
izraisītām galvassāpēm u.c. Diemžēl arvien biežāk mūsu
praksēs vēršas bērni un viņu vecāki ar sūdzībām par
neizturamu skolas slodzi, kura izraisa dažādas veselības
problēmas.
Mūsdienu bērni nav nepaklausīgi vai neirotiski
Daļa sabiedrības man noteikti nepiekritīs, sakot, ka ne jau
sistēma ir vainīga, bet gan, ka mūsdienu bērni ir daudz
neirotiskāki un nepaklausīgāki, taču tā nebūt nav. Nav pareizi
vispār salīdzināt paaudzes. Šis ir cits laikmets, ar citu
dinamiku, spriedzi, ātrumu, bet bērni savā būtībā ir tādi paši
bērni ar tādu pašu nervu sistēmas attīstības gaitu kā pirms 20
vai 50 gadiem. Svarīgi saglabāt bērnos bērnību un nenoslogot
viņu vēl nenobriedušo nervu sistēmu ar neadekvātu atbildības
slodzi, saprātīgi ievadot skolas sistēmā.
