Ir barikāžu atceres laiks, kad Rīgā, Zaķusalā, un tepat Alūksnē, Jāņkalniņā, atkal pulcējas barikāžu aizstāvji.
Ir barikāžu atceres laiks, kad Rīgā, Zaķusalā, un tepat Alūksnē, Jāņkalniņā, atkal pulcējas barikāžu aizstāvji. Ne mazums no atmiņas pagaisis, tomēr acu priekšā atdzīvojas šis laiks pirms 17 gadiem. Kopā ar deju kolektīvu braucu uz galvaspilsētu, lai būtu kopā ar barikāžu aizstāvjiem.
Laika apstākļi bija apmēram tādi paši kā šobrīd. Varbūt nedaudz vairāk piesala. Bet sniega nebija. Zaķusalā gājām no viena liesmojoša ugunskura pie otra un dziedājām. Nejuta ne aukstumu, ne baiļu, jo vairāk par ugunsmēlēm sildīja kopības izjūta. Visur bijām savējie, tāpēc pat nejautājām, no kurienes ir cilvēki, kas dzer tēju vai silda rokas pie ugunskura. Bija sajūta, ka kopā ir visa Latvija, lai gan, protams, daudzi bija savās mājās. Tiesa, gaisā virmoja kāda netverama spriedze. Gaidas, uzmanība, ko uzturēja ziņas pa radio. Tika ziņots par OMON kustību, par medpunkta atrašanās vietu preses namā, kā arī skanēja informācija atsevišķiem aizstāvjiem vai grupām.
Tiekoties ar barikāžu aizstāvjiem, vairākkārt esmu jautājusi, vai viņi būtu gatavi atkal doties uz barikādēm. Un vienmēr esmu guvusi apliecinājumu – jā, viņi to darītu. Par spīti tam, ka nav piepildījušies sapņi un centieni, kas tika loloti ugunskuru gaismā. Ne jau valstsvīrus un politiķus, lai arī kādi tie būtu, kāds vēlējās aizstāvēt toreiz. Tā bija un ir Latvijas brīvība, neatkarība, kas vienmēr būs svēta. Dzimtenes mīlestība nav nekur zudusi. Tā ir mūsu galvenā barikāde, par kuru esam gatavi arī mirt.
