(Turpinās no 1. lappuses)
Šoruden Ziemeru muižā sākušies pēdējā laika vērienīgākie darbi – notiek jumta maiņa. Saimnieki, režisore Dita Balčus un arhitekts Māris Balčus, ir priecīgi, ka beidzies ilgstošais neziņas laiks, kad dzīvots vien izdzīvošanas režīmā, un vēsturiskā ēka iegūst jaunu izskatu. Ziemerim tie ir lieli svētki!
“Ilgu laiku šeit dzīvojām un cīnījāmies pašu spēkiem. Līdzekļu nekad nebija pietiekami, ieguldījām, cik vien varējām paši. Piedalījāmies Valsts kultūrkapitāla fonda, Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijas projektu konkursos, bet arī ar to finansējuma bija par maz, jo apjomi ir lieli – ēka ir liela. Protams, paldies viņiem, jo palīdzēja novērst avārijas situācijas. Jumta atjaunošanai finansējumu guvām no Eiropas Lauksaimniecības Fonda lauku attīstībai, iesniedzot projektu “Ziemeru muižas kultūras rezidence” biedrībā “Alūksnes lauku partnerība”. Kopējās projekta izmaksas ir 35 000 eiro,” teic saimnieki.
– Tomēr arī dzīvojot izdzīvošanas režīmā muižā notiek dažādi pasākumi.
– Iedzīvotāji Ziemerī palikuši bez socializēšanās vietas. Ziemerī vairs nav kultūras nama, bibliotēkas, pasta, veikala. Kad muižā vairs nebija kultūras nama un bibliotēkas, viņi pulcējās pastā, kad arī to likvidēja, tikās veikalā. Nu arī vairs tā nav… Katrs dzīvo savā mājā bez komunikācijas iespējām. Tādēļ iespēja šeit, muižā, tikties ir vitāli nepieciešama. Un viņi to izmanto – svin šeit svētkus, dzimšanas dienas, izlaidumus, arī citus godus. Ziemas mēnešos pēc pašu iniciatīvas šeit sanāca dāmu klubiņš. Organizējam dažādus mākslas pasākumus – izstādām izstādes, notiek mākslas plenēri, skan koncerti, spēlē teātri, notiek kino vakari. Cik vien iespējams, tik notiek. Tā kā visā ēkā nav apkures, esam ļoti ierobežoti, tādēļ viss vairāk notiek vasaras mēnešos. Vietējiem iedzīvotājiem šī vieta ir vajadzīga, un durvis viņiem vienmēr šeit ir atvērtas. Cilvēki ļoti daudz brauc prom, un tiem, kas te vēl uzkavējas, ir jārada vieta, kur kaut ko darīt. Ja arī turpmāk viņiem te nebūs, ko darīt, tad arī tie pēdējie aizbrauks. Ne visi var aizbraukt uz pasākumiem Alūksnē. Daudzi ir bezdarbnieki un iztiek vien no pabalstiem, daudz ir vecu cilvēku, bez sava transporta. Tieši tādēļ viņi nāk ar savām idejām. Esam sarunājuši, ka nākamgad jumta atklāšanas svētkos ierīkosim mazu kafejnīcu un tirdzniecības vietu, kur vietējās dāmas pārdotu savus ražojumus. Šeit iegriežas diezgan daudz tūristu, un līdz šim sarunas pie kafijas tases notika mūsu virtuvē, bet tad turpmāk tam būtu speciāla vieta – padzertu kafiju un apēstu kādu saldumu gan vietējais iedzīvotājs, gan tūrists. Pie reizes tur varētu tirgot kādus muižai raksturīgus vietējos ražojumus. Ir iecerēti arī citi pasākumi un dažādas tikšanās.
– Tad jau jumta uzlikšana ir gaidīts notikums ne vien jums, bet arī vietējiem cilvēkiem.
– Dzīvē katru brīdi esam kādas izvēles priekšā. No augšas mums dod kādus mājienus vai zīmes, pa kuru ceļu iet. Kad nāca iespēja piedalīties projektu konkursā, bija sajūta, ka ceļi paveras un, kā Koelju grāmatā rakstīts – visi sadevās rokās. Rokās sadevās, sākot no morāla atbalsta un iedrošinājuma līdz praktiskam atbalstam. Paldies Rundāles pils saimniekam Imantam Lancmanim, kurš mūs iedrošināja, sakot, ka Ziemeru muiža ir vērtīgs piemineklis. Paldies Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai, mākslas zinātniekam Ojāram Spārītim, kurš, apskatot muižas iekštelpas, norādīja uz patiesi unikālām pagātnes liecībām, Santai Harjo-Ozoliņai no “Alūksnes lauku partnerības”, kura iedrošināja, ka tas ir izdarāms, un minēja daudzus labus piemērus, kā arī praktiski palīdzēja pie projekta sagatavošanas. Līdz tam mums bija bailes saistīties ar Eiropas projektiem – ne mazums bēdīgu stāstu dzirdēts, taču tieši Santa mūs pārliecināja, ka viss izdosies. Profesionāli mums palīdzēja Alūksnes būvvaldes vadītāja Sandra Smiltiņa, kura bija ļoti pretimnākoša un profesionāla. Tas mūs iedrošināja. Projekta kuratore un rakstītāja ir mana vecākā meita Egija Silāre. Ja viņa neuzņemtos, es to nebūtu “pavilkusi”. Darbu arhitekts ir vīrs Māris, būvnieks – SIA “Pamati” Jura Ģērmaņa vadībā, bet būvuzraudzību veic Pēteris Gudrinieks. Izmantojam vietējo cilvēku darbaspēku un iemaņas.
– Kā jūtaties Ziemerī? Esiet piederīga šai vietai un vietējie jūs pieņēmuši?
– Sākumā cilvēki nāca ar neuzticēšanos, vērtējot. Pati personīgi no vietējiem cilvēkiem pērku dažādus lauku labumus. Esmu tā izlutināta, ka Rīgā vairs nepērku krējumu, biezpienu, olas. To vedu no Ziemeriem. Kad Rīgā olu krājumi beidzas, noteikti jābrauc pēc jauniem krājumiem (smejas). Šeit es pirmo reizi pagaršoju pīļu, zosu un pat tītara olas. Tas viss ir tik garšīgi un veselīgi! Ejot pēc piena vai olām, parunājam arī par mākslu vai ko citu, un šajās sarunās daudz kas atklājas. Pamazām, pamazām esam sadraudzējušies. Protams, ir pagājuši daudzi gadi, laiks arī darījis savu.
– Vai toreiz, kad iegādājāties īpašumu, nejutāt dusmas no cilvēkiem – muižā beidza pastāvēt tautas nams, arī bibliotēka?
– Es viņiem nenoņēmu ne tautas namu, ne bibliotēku. Es tieši gribēju, lai iestādes te ir! Varam būt šeit vasaras sezonā, jo Rīgā ir darbi un pienākumi, tādēļ bija ļoti labi, ka bija tautas nams un bibliotēka, līdz ar to ēka bija pieskatīta, kurināta, nāca cilvēki. Māja ir domāta cilvēkiem, un, tiklīdz mājā nav cilvēku, māja pamazām mirst, un pēc tam to atmosfēru ir ļoti grūti radīt no jauna. Tā bija viņu izvēle – aiziet no šīm telpām. Jutu, ka ne visi vietējie to zina, un tādēļ kādu laiku viņi domāja, ka esam ļaunie, kuri te ienākuši un ņem nost kultūru. Bet tā nebija. Attiecības veidojām no jauna un iedraudzējāmies. Par vietējiem cilvēkiem varu teikt siltus vārdus.
– 28.oktobrī Alūksnes Kultūras centrā izrādīsies sava teātra “Divas acis” izrādi “Dīva PSRS”. Par ko tā būs?
– Izrāde ir par pirmo un vienīgo padomju zvaigzni – Ļubovu Orlovu. Daudzi, sevišķi jaunās paaudzes, cilvēki neko par viņu nezina. Atļaušos atgādināt par vienu savu izrādi – “Marlēna Dītriha. Caurbraucot”. Tas bija pirms 15 gadiem, un toreiz arī par Marlēnu Dītrihu daudzi nezināja. Varbūt arī šis būs vēsturisks brīdis, kad cilvēki uzzinās par Ļubovu Orlovu. Staļina laikā Padomju Savienībā radīja kinozvaigzni līdzīgi kā Amerikā un Vācijā, kas būtu labāka par Marlēnu Dītrihu, un tieši pēc Marlēnas līdzības izveidoja Ļubovu. Uzplauka zvaigzne. Izrādē būs daudz mūzikas un dziesmu aktieru dzīvajā izpildījumā, varēs pasmieties un noraust arī kādu aizkustinājuma asaru. Izrāde ir gan par šo unikālo personu, kas spējusi izdzīvot neviennozīmīgajos laikos, gan par sievieti, kura nebūt nav tik stipra, kā redzams ekrānos, gan laika kontekstu. Pāri visam – iedvesmojoša mūzika un pompozais kino, jo rādīsim arī kino fragmentus. Izrādē galvenā varone būs Karīna Lučiņina, kura atnākusi uz Rīgu no Daugavpils teātra, kur savulaik tēlojusi Baibu izrādē “Pūt, vējiņi”. Marlēnas Dītrihas lomā – Raimonda Vazdika, kas spēlēja arī manā izrādē pirms 15 gadiem, būs arī Jānis Jarāns, kas nozīmē, ka būs pietiekami viegli.
– Vai Alūksnes cilvēkiem izrāde patiks?
– To ir grūti prognozēt. Alūksnieši ir prasīga publika. Kas ir – patiks vai nepatiks? Tas nav objektīvs vērtējums, bet ļoti ceru, ka redzētais viņus neatstās vienaldzīgus. Tas ir profesionāls darbs. Cilvēkiem var būt dažādas izjūtas par padomju laiku. Ir cilvēki, kuri šo laiku atceras ar nostalģiju, citi ar riebumu un nomāktību. Esmu mēģinājusi uz šo laiku paskatīties, neslavinot un arī nenosodot, atstājot skatītājam iespēju pašam izdarīt secinājumus. Beigu beigās cilvēks, šajā gadījumā – mākslinieks, nav vainīgs, kurā laikā piedzimis. Kad piedzimis, tad arī strādā. Aktiera darbs neatšķiras no jebkura cita darba. Ja viņai bija iespēja būt zvaigznei un spēlēt kinolomas, nezinu, vai mums tas būtu jānosoda. Katrā ziņā tas būs aizraujoši.
– Savukārt novembrī būs izrāde bērniem – “Vai pagaršot?”.
– Tas būs muzikāls piedzīvojums – laikmetīgs un stilīgs iestudējums, kur uz vietas tiek radīta elektroniskā mūzika ne tikai ar elektroniskajiem instrumentiem, bet arī spēlējot īstus dārzeņus un augļus. Iedvesmojoties no Reja Bredberija noveles “Pieneņu vīns”, izspēlēsim dažādas epizodes no viena zēna vasaras, izrādes laikā notiek interaktīva saspēle ar publiku. Ir jādod iespēja bērniem redzēt dažādas izrādes, lai ir, ko salīdzināt. Cilvēki nedzīvo no maizes vien un tādēļ atšķiras no citām radībām. Bez ēšanas un ģērbšanās ir vēl citas prasības, un kurš gan cits, ja ne kultūras nams, oāze, pabaros cilvēka dvēseli. Tas ir stāsts par viena sapņa īstenošanos. Līdzīgi, kā manā muižā piepildās kāds sapnis, arī Kultūras centrs bija alūksniešu ilgus gadus lolots sapnis.
Kā piepildās Ziemeru muižas sapnis?
– Viss būs, nekas vēl nav nokavēts. Jā, sapnis nav tāds, kāds bija, kad iegādājāmies šo muižu. Sapņos arī notiek izmaiņas un korekcijas. Protams, gribētos, lai viss notiek ātrāk. Ir pagājuši 14 gadi… bet sapņi piepildās. Ja ne es, tad tos tālāk realizēs manas meitas, un viņām varbūt būs savs skatījums. Taču kurss nemainīsies. Šī ir ļoti vērtīga vieta. Varbūt reizēm pat nespējam aptvert, cik vērīgs kultūras objekts šis ir. Saglabāt šādu pieminekli – tā ir misija, un tas ir sapņa vērts.
– Viens no sapņiem bija jauns jumts. Vai ir vēl kādi?
– Barona laikā jumtam bija barokāli logi, kurus ar šo finansējumu nevarēs atjaunot. Ja restaurētu barokālos lodziņus un atjaunotu fasādi – ēka būtu kā konfekte! Lai varētu pilnvērtīgi organizēt kultūras dzīvi, nākamais, kas vitāli nepieciešams – apkure. Tad varētu vairāk izdarīt, rīkot vairāk pasākumu un arī paši varētu uzturēties ilgāk. Tas ir arī sapnis par apkārtnes labiekārtošana. Tuvākais sapnis – kafejnīcas un vietējo dāmu mākslas saloniņa izveide. Piemēram, varētu papētīt, kādas rotas nēsāja baronese, un izgatavot līdzīgas. Baronese fon Volfa esot bijusi gaišs cilvēks, nevis vīzdegunīga, kā ierasts domāt par baronesēm, palīdzējusi vietējiem bērniem, Ziemassvētkos kalpu un zemnieku bērniem dāvinājusi dāvanas, kapelā bijusi liela egle, kur visi bija mīļi aicināti. Gribas to labumu nest tālāk.
– Arī jūs esat kā baronese – gribat cilvēkiem darīt labu.
– Mani iedvesmo liecības par šīs mājas iepriekšējo saimnieku dzīvi. Vēlos turpināt uzturēt mājas vēsturisko – gan materiālo, gan nemateriālo – gaisotni. Māja ir liela un sabiedriski nozīmīga kultūrvēsturiska celtne, tādēļ tai ir jākalpo sabiedrībai, un es priecātos, ja arī vietējie iedzīvotāji vēl vairāk vēlētos realizēt muižā savas idejas. Nespēju iedomāties, kā būtu, ja man nebūtu šīs Ziemeru muižas. Tieši šeit rodas idejas, kuras izauklēju, visu vasaru staigājot pa pļavām un mežiem, un rudenī, kad braucu uz Rīgu, izrāde manā galvā ir gatava, sākas darbs ar aktieriem. Rīgas dzīve ir pārāk trokšņaina un nemierīga. Mūzas tur ne vienmēr ir saklausāmas. Šeit dienas neatkārtojas. Katra diena ir citāda – dabas pārmaiņas ir ļoti pamanāmas. Es dzīvē ļaujos notikumiem. Man “atnāca” tieši šī māja un neviena cita – tātad man šeit ir jābūt! Un šī ir tā vieta, kur jūtos patiešām labi.
— Agita Bērziņa
