Par vienu no maniem pēdējā laika gaidītākajiem notikumiem kļuva Alūksnes un Apes novadu basketbola veterānu spēle. Tam par pamatu kalpoja vairāki iemesli. Pirmkārt, starp veterāniem bija cilvēki, no kuriem daudz esmu dzirdējusi par savulaik piekoptajām basketbola tradīcijām, taču kurus nekad neesmu redzējusi spēlējam laukumā. Otrkārt, tā manās acīs bija liela uzdrīkstēšanās. Ja ņem vērā, ka pat gados jauniem cilvēkiem, kas regulāri nenodarbojas ar sportu, šāda spēle prasītu piepūli, tad darīt to brīdī, kad aiz muguras ir ne tikai intensīvu fizisko aktivitāšu laiks, bet arī jaunība, man asociējās ar lielu pārdrošību.
Šo iemeslu dēļ spēli uztvēru ne tik daudz kā sportisku notikumu, cik pasākumu ar spēcīgu emocionālo piesitienu un vēsturisko nozīmi. Likās, ka šajā spēlē par uzvarētājiem sevi var uzskatīt visi, kas saņēma drosmi iznākt laukumā, nevis vērot notiekošo no tribīnēm.Vienlaikus tas manī raisīja pārdomas, vai arī man viņu vecumā būs ne tikai gribēšana, bet arī varēšana kaut ko tādu izdarīt. Kad viens no veterāniem ieminējās, ka vienmēr var atrast iemeslu sēdēt vakarā mājās pie televizora un neaiziet uz sporta zāli, man gribējās piebilst, ka tik liela atšķirība starp jaunajiem un gados vecākajiem laikam tomēr nebūs. Kaut ko līdzīgu es varētu teikt par sevi, tāpēc ceru, ka arī man reiz radīsies tāda apņēmība un stimuls kaut ko mainīt kā viņiem pēc spēles. Galu galā, ja reiz to var veterāni, tad kāpēc gan lai to nevarētu es, kam līdz viņu vecumam vēl tālu?
