Alūksnes administratīvās ēkas zālē 14.marta vakarā bija sapulcējušies tie, kam kaut cik rūp mūsu Latvijas liktenis, lauksaimniecības un sociālās nodrošināšanas līmenis Alūksnes pusē.
Alūksnes administratīvās ēkas zālē 14.marta vakarā bija sapulcējušies tie, kam kaut cik rūp mūsu Latvijas liktenis, lauksaimniecības un sociālās nodrošināšanas līmenis Alūksnes pusē.
Vispirms rajona padomes priekšsēdētājs iepazīstināja ar viesiem. Labklājības ministre Dagnija Staķe pastāstīja par redzēto Alūksnes rajonā un atbildēja uz klātesošo jautājumiem. Neatspoguļošu visas atbildes, ko sniedza ministre, bet rakstīšu par atbildēm uz maniem jautājumiem.
Vajadzējis paziņot ātrāk
Pirmo jautājumu uzdevu labklājības ministrei: “Sakiet, vai jūs varat apstiprināt vārdus, ko teicāt, tiekoties ar zivju apstrādes strādniekiem gada sākumā par algu neizmaksāšanu zivsaimniecības nozarē? Jūs televīzijas intervijā teicāt, ka vajadzējis šo problēmu paziņot ātrāk (proti, par algu nemaksāšanu), tad viss būtu citādāk.”
Ministre nenoliedza šo izteikumu. Es viņai atbildēju, ka tie ir tikai tukši vārdi, jo nav seguma un proti – pirms diviem trīs gadiem šāda situācija veidojās Valsts Alūksnes komutācijas tehnikas mezglu rūpnīcā, kur sāka nemaksāt algu un sociālās iemaksas. Kas mainījās no tā, ka laikus paziņoja visām valsts augstākajām un atbildīgajām amatpersonām – Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoram, kura pakļautībā toreiz bijām, ekonomikas ministram A.Kalvītim, Ministru prezidentam A.Bērziņam, Saeimas priekšsēdētājam J.Straumem, jaunajam privatizācijas ģenerāldirektoram Arnim Ozolniekam, kā arī pēdējā vēstulē Ministru prezidentam Einaram Repšem. Nekas nemainījās, jo šos kungus neinteresēja, ka valsts uzņēmumā neizmaksāja algas un sociālās garantijas. Turpināja dot darbu un pateica, cik esi nopelnījis, bet alga aizgāja nezināmā virzienā.
D.Staķe visādi centās atrunāties, ka acīmredzot neesot bijis koordinācijas un citu iemeslu, ka lietu risinot. Ir skaidrs, ka Valsts Alūksnes komutācijas tehnikas mezglu rūpnīcas strādnieki paliek ķīlnieku lomā bez algas izmaksas gada garumā, bez sociālām garantijām astoņus gadus. Arī jaunās valdības Ministru prezidentam E.Repšem nosūtīja vēstuli, bet rezultāts tāds pats – bez risinājuma. Tie paši vēži, tikai citā kulītē.
Strādniekiem šobrīd nekas neatliek, kā sūdzēt Starptautiskajā cilvēktiesību tiesā par rupju cilvēktiesību neievērošanu Latvijā. Bija arī Alūksnes rajona tiesa par algu neizmaksāšanu uzņēmumā, bet šos tiesas lēmumus apturēja. Tomēr nevar taču tos apturēt mūžīgi.
Sākās riņķa dancis
No prakses zinām, ka Starptautiskās tiesu prāvās visiem dokumentiem jābūt iesniegtiem ar zīmogu. Savācām visas valdības sūtītās atbildes, kuras saņēmām no iepriekšminētajām amatpersonām un devāmies pie atbilžu devējiem, lai uzliek zīmogu. Te sākās riņķa dancis. Ekonomikas ministrijā gan ar lielu izskaidrošanu un pierādīšanu apzīmogoja visas četras atbildes, starp tām arī E.Repšes valdības vietnieku atbildes. Viegli gāja ar zīmogu uzlikšanu Finanšu ministrijā, kur Valsts sekretāre Andrejeva to izdarīja ātri. Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora viena no sekretāriem, kas pieņem dokumentus, skaidri un gaiši pateica: “Ozolnieks ir jurists un uz tādām lapelēm zīmogu neliks!”
Atrunājos, kā jūs varat Ozolnieka atbildes saukt par lapelēm, tad sekretāre atteica: “Atstājiet un nāciet pēc stundas!” Atnācu, bet sekretāre saka: “Es jau jums teicu, ka Ozolnieks ir jurists un zīmogu neliks!” Ņēmu dokumentus atpakaļ un gāju uz Valsts kanceleju, lai noskaidrotu, kāds iemesls šādai attieksmei. Tur atbildēja kāda no E.Repšes sekretārēm un teica, ka viņa tikko esot sākusi strādāt, šobrīd neesot kam pajautāt. Atteicu, ka atnākšu pēc kādām dienām, lai noskaidro.
Ceļojums turpinājās uz Saeimas namu, kur dabūju tādu pašu “groziņu” kā Privatizācijas aģentūrā, nevarēja atrast arī Saeimas priekšsēdētāja biedra J.Straumes palīgu un sekretāru. Teicu, ka iegriezīšos pēc dažām dienām. Valsts kancelejā atgriezos pēc četrām dienām (24.februārī) ar lūgumu, ka Ministru kabineta noteikumi nr. 154 par dokumentu izgatavošanu un noformēšanu paredz uzlikt uz dokumentiem zīmogu, ja tas ir vajadzīgs tiesai uz ārzemēm (prokuratūras teiktais). Šoreiz sekretāre paskaidroja, ka jāraksta iesniegums. To uzrakstīju un iesniedzu Privatizācijas aģentūrā, kā arī Saeimā, lai izlemj, vai jāliek zīmogs vai jārīkojas pretlikumīgi un nav jāliek. Atbildes uz šiem iesniegumiem nav vēl 21.martā. Sūdzībā J.Straumem pēdējā teikumā lūgts, lai uzliek Saeimas zīmogu, bet to neizdarīja.
Gan jau varēs izstāties
Otro jautājumu uzdevu Zemkopības ministram Mārtiņam Rozem: “Pirms dažiem mēnešiem “Jaunā laika” priekšsēdētājam Einaram Repšem, tagad Ministru prezidentam, uzdevu jautājumu: “Vai “Jaunā laika” politiķi strādā pie likuma par izstāšanos no Eiropas Savienības, ja mēs tajā iestāsimies?””
E.Repše atbildēja: “Labs jautājums, es domāju, ka gan jau varēs izstāties, uz šo brīdi gan nav ētiski to prasīt, pirms mēs tikai gatavojamies tur iestāties.” Jūsu komentārs ministra kungs, kad esat E.Repšes valdībā.
Ministrs atbild: “Uz šo brīdi tādu likumu neizstrādā, jo ar to nodarbojas Eiropas Savienības valstis, kur izstrādā mehānismu, kā izstāties no Eiropas Savienības.”
“Bet līdz referendumam septembrī tam taču jābūt gatavam?” es jautāju.
“Droši, ka līdz tam laikam nespēs pieņemt šādu likumu,” sekoja ministra atbilde.
Cienījamā valdība, jūs gribat, lai Latvijas tauta teiktu “jā” par Eiropas Savienību septembrī, bet cilvēki jau ir vienā savienībā bijuši ierauti vai nu likumīgi vai okupācijas iespaidā, viņi vairs negrib tādu jezgu ar izstāšanos, kā tas bija. Ja nebūs likuma, kas garantē reālu izstāšanos no Eiropas Savienības, cilvēki diez vai balsos par iestāšanos, jo ES ir vēl lielākas problēmas ekonomikā kā Latvijai. Un Eiropa nerisinās mūsu problēmas, bet centīsies izmantot mūsu naivumu, kā tas ir šobrīd ar zviedru kuģi un zviedra Juhansona Latvijā sabrauktajām divām policistēm.
