Pēdējā laikā arvien biežāk vērojama tendence personības problēmu aizsākumus meklēt zīdaiņa vecuma un agrīnas bērnības notikumos.
Pēdējā laikā arvien biežāk vērojama tendence personības problēmu aizsākumus meklēt zīdaiņa vecuma un agrīnas bērnības notikumos.
Stāvokli, kādā atrodas cilvēkbērns pirmajos mēnešos pēc piedzimšanas, ir visai grūti iedomāties. Iesākumā viņš pat nespēj patstāvīgi noturēt galviņu un mērķtiecīgi vadīt roku un kāju kustības. Pasaule ir milzīga, pelēka migla, kurā izdalās nomierinoši vai draudīgi trokšņi, tuvojas un attālinās labvēlīgi noskaņoti vai aizdomīgi tēli. Lai gan mazulis nespēj aptvert ar prātu to, kas notiek ap un ar viņu, toties to visu cītīgi fiksē viņa zemapziņa, veidojot, kā uzskata psihologs Eriks Eriksons, pozitīvu vai negatīvu emocionālo pamatnokrāsu visam turpmākajam mūžam.
Dzīvības pirmajos mēnešos bērns galvenokārt saistīts ar māti, tāpēc ir ļoti svarīga tieši viņas attieksme. Ja māte ir ar sevi un dzīvi apmierināta un konsekventi apmierina bērna vajadzības, tad bērnā attīstās pārliecība, ka viņš tiek mīlēts un par viņu rūpējas. Tas savukārt veicina bērna spēju uzticēties vispirms jau savai mātei un tuviniekiem, bet pēc tam – arī citiem cilvēkiem. Bērniem, kuri pirmajā dzīves gadā guvuši drošību no mātes, mūža gaitā ir augstāka pašcieņa un labāka saskarsmes spēja. Savukārt bērni, kuri šādu labvēlīgu attieksmi nav izjutuši, izturas pret pasauli ar neuzticību. Viņi nespēj pieņemt apkārtējo palīdzību, izturas noraidoši un agresīvi.
Lai attiecības veidotos harmoniski, sievietei tīri intuitīvi jāsajūt, kā jūtas viņas bērns. Vieglāk to būs izdarīt mātēm, kuras savā bērnībā bijušas “laimīgi” zīdaiņi. Pretējā gadījumā saskarsme var izvērsties mokoša: bērna raudas māti uztrauc, viņā attīstās vainas izjūta. Kontaktu ar zīdaini var traucēt ne tikai mātes neapzinātās bērnības atmiņas, bet arī konkrētā brīža problēmas, piemēram, nesaskaņas ar bērna tēvu vai tuviniekiem.
