Sociālās korekcijas iestādes “Strautiņi” direktors Jurijs Jevdokimovs atzīst, ka tik daudz dažādu pārbaužu un nervu stresa kā šogad ne viņam, ne arī citiem pedagogiem un darbiniekiem nav nācies pārdzīvot.
Sociālās korekcijas iestādes “Strautiņi” direktors Jurijs Jevdokimovs atzīst, ka tik daudz dažādu pārbaužu un nervu stresa kā šogad ne viņam, ne arī citiem pedagogiem un darbiniekiem nav nācies pārdzīvot. Lai gan viņi panāca, ka nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, kas vecāki par 15 gadiem, atvēra citu sociālās korekcijas iestādi “Pilcene”, pēc diviem gadiem to likvidēja un visi nonāca “Strautiņos”. Tad arī sākās vardarbība, jo audzēkņu starpība bija pārāk liela. Protams, visā vaino direktoru, jo viņš, lūk, nespēj to novērst.
Kā tas notika, ka kļuvāt šīs iestādes direktors?
Līdz 1994.gadam biju gan fizkultūras skolotājs, gan sporta skolas direktors Alūksnē, bet tad mani aicināja uzņemties mācību un pāraudzināšanas iestādes veidošanu un vadību. Piedāvājums tika izteikts vairākiem pretendentiem, bet visi atteicās. Tolaik šāda veida iestādes bija likvidētas, taču dzīve pierādīja, ka pieļauta kļūda un tās ir vajadzīgas. Izglītības ministrija par iestādes vietu izvēlējās Strautiņus, bijušo armijas bāzi. Kad atbraucu apskatīties, te viss bija izdemolēts. Ēkām bija tikai sienas, tukšas logu un durvju ailes, pārsaldēti radiatori. Skats bija drausmīgs, tāpēc vienu brīdi pat domāju atteikties. Tomēr mani pārliecināja, ka varēs visu sakārtot. Atjaunošanas darbos iesaistīja astoņas celtniecības firmas. 1996.gada 1.septembrī varēja uzņemt pirmos audzēkņus.
Vai toreiz apjautāt, ka grūtības radīs nevis celtniecības darbi, bet daudz smagāka būs nepilngadīgo likumpārkāpēju sociālā korekcija?
To nojautu, jo vienu mācību gadu biju strādājis par fizkultūras skolotāju Alsviķu meiteņu skolā. Acīmredzot izšķirošā bija rakstura iezīme – man ir grūti atteikt.
Nekad nav bijusi doma atmest visam ar roku un aiziet strādāt citur, kur būtu vieglāk?
Jā, ir gadījies. Tomēr, ja kaut ko iesāku, negribas to atstāt nepabeigtu un vienkārši aiziet. Šādas domas rodas, kad mūs nepamatoti apvaino bezdarbībā vai pārkāpumos pret audzēkņiem. Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija mūsu audzēkņus pielīdzināja vispārizglītojošo skolu skolēniem. Tikai vēlāk saprata, ka tie tomēr ir likumpārkāpēji, tāpēc viņiem ir jābūt citām prasībām un attieksmei. Šī gada laikā 13 reizes bijusi inspekcijas pārbaude. Acīmredzot tās un arī dalība ministriju darba grupā ir mainījusi inspekcijas darbinieku viedokli. Ir gaidāmas izmaiņas likumdošanā, lai noteiktu stingrākas prasības mūsu audzēkņiem. Tiesa, ir grūti salīdzināt mazu zēnu, kas varbūt ir zadzis tāpēc, ka gribējies ēst, un pusaudzi vai jaunieti, kuram jau bijuši 70 pārkāpumi, kas saistīti ar laupīšanu, slepkavību vai izvarošanu.
Tagad paredzēts nostiprināt žogu, kas ierobežo teritoriju, ierīkot videonovērošanu un soda izolatoru. Vai tas neliecina, ka mainās arī iestādes statuss?
Jā, turpmāk “Strautiņi” būs kaut kas starp nepilngadīgo koloniju un sociālās korekcijas iestādi. Ja te uzturētos tikai riska grupas pusaudži, tad nevajadzētu ne žogus, ne arī citus drošības līdzekļus. Protams, viņi bēgtu tāpat kā no citām skolām. Zēniem liekas, ka to nosūtīšanā uz šo iestādi ir vainojami policisti. Savukārt mēs esam vainīgi, ka atraujam tos no ģimenes. Tāpēc tiek darīts viss, lai aizbēgtu un būtu brīvībā. Tā viņiem nozīmē iespēju klaiņot un darīt, ko vēlas.
Kāpēc viņi bēg, ja daudziem mājās sadzīves apstākļi ir daudz sliktāki nekā sociālās korekcijas iestādē?
Jāatzīst, ka man to ir grūti saprast. Zēni ir siltumā, apģērbti, paēdināti. Var iegūt zināšanas un darboties pulciņos, apgūt iemaņas arodam un darbam ar datoru. Kad ar viņiem runāju, puiši atzīst, ka vienalga gribas uz mājām. Jā, zina, ka māte un tēvs dzer, dažiem ir atņemtas vecāku tiesības, tāpēc mājās viņi nebūs tik labi paēduši, bet tas nemazina vēlmi tur nokļūt, tikties ar draugiem. Tiesa, ir arī tādi, kuri lūdz atļauju te palikt, kad beidzas soda termiņš. Viņi saprot, ka nekas labs tos negaida brīvībā. Vajadzētu rīkoties kā ārzemēs. Kamēr bērni ir izolēti no nelabvēlīgām ģimenēm, tikmēr sociālie darbinieki strādā ar vecākiem. Alkoholiķus var ārstēt, bet bezdarbniekiem palīdzēt atrast darbu. Tad bērniem nevajadzēs atgriezties tajā pašā vidē.
Vai var secināt, ka nepilngadīgos likumpārkāpējus veido galvenokārt sociāli nelabvēlīgas un mazturīgas ģimenes? Cik lielā mērā viņus var ietekmēt iestādes pedagogi un speciālisti?
Jā, ģimenes apstākļi ir visa pamatā. Ja tā nevar nodrošināt vismaz minimāli nepieciešamo un uzraudzību, tad pusaudži dara, ko vēlas. Te ar viņiem strādā individuāli, tāpēc var ietekmēt uzskatus un uzvedību. Līdz 60 procenti mūsu audzēkņu “Strautiņos” vairs neatgriežas. Nesen saņēmām no bijušā audzēkņa skaistas kāzu fotogrāfijas. Puisis ir atradis labu darbu un izveidojis ģimeni. Pirms mēneša lidostā satiku citu puisi. Es viņu nepazinu, kad izdzirdēju uzrunu “Labvakar, direktor!”. Izrādās, ka viņš te bijis pirms septiņiem gadiem. Tagad ir lidostas darbinieks. Esot precējies un gribējis atbraukt ar sievu ciemos, bet piedzimusi meitiņa. Kad mazā paaugsies, atbraukšot trijatā. Saņemam daudz vēstuļu internetā, kas liecina, ka mūsu darbs nav bijis veltīgs.
Tas, protams, dod gandarījumu. Tomēr ikdienā vairāk ir negatīvā, jo tāda ir šī vide. Turklāt pret jums bijuši ierosināti kriminālprocesi.
Pret mani bijuši ierosināti divi kriminālprocesi, taču nevienā izmeklēšanā nekādu apstiprinājumu vai pierādījumu neguva. Tie bija apmelojumi, kādi bija arī pret divām skolotājām. Tie radās pēc Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas veiktās audzēkņu anketēšanas. Lielākais absurds ir tas, ka kriminālprocesi tika ierosināti pret skolotājām, kas strādā no sirds, dzīvo līdzi audzēkņu priekiem un bēdām. Ne velti vienu puiši sauc “babuļenka”, jo viņa tiem nes no mājas ābolus, konfektes. Nav iespējams, ka zēniem pāri nodarītu cilvēks, kas par tiem rūpējas kā cāļu māte.
Nav noslēpums, ka dažkārt arī vispārizglītojošā skolā bērni pārāk daudz atļaujas pret skolotājiem. Varētu saprast, ja kādreiz pacietības mērs ir pilns.
Mēs dažādām provokācijām esam gatavi ik brīdi. Dzirdam ne tikai nepamatotus apvainojumus, bet arī apsaukāšanos, rupjas lamas un draudus. Ir jāprot izvairīties no konflikta, jo nereti tieši tāds ir audzēkņu mērķis. Viņi provocē skolotājus, lai nervi neizturētu un pēc tam varētu sūdzēties.
Kāda ir jūsu attieksme pret audzēkņiem? Viņi ir likumpārkāpēji, bet tajā pašā laikā – vēl bērni.
Man viņi visi ir bērni. Nekad neatgādinām, par ko viņi te ir nonākuši. Mums visi ir vienādi – gan slepkava, gan zaglis. Ir jārod sevī spēki, lai apslāpētu emocijas, ja zini – viņš ir slepkava, izvarotājs vai laupītājs. Grūti ir izturēties pret tiem tāpat kā pret mazo zaglēnu.
Nezinu, vai daudzi saprot, ka ne katrs te var un grib strādāt. Psihologu nekādi jums neizdodas atrast.
Tur jau ir tā lieta. Bija pieteikušās trīs psiholoģes, bet neviena nevēlējās palikt, kad redzēja, kādi te ir puiši. Viena teica, ka labāk sēž mājās, jo nevēlas kļūt par invalīdi. Var piekrist, jo jaunām meitenēm te būtu grūti. Audzēkņi piedāvā visādas netiklības, sūta zīmītes…
Kādu redzat šo iestādi perspektīvā, kad būs novērstas nepilnības normatīvajos aktos, nodrošināta audzēkņu drošība un pabeigta jaunā sociālās korekcijas programma?
Ja viss mehānisms darbosies tā, kā tas ir paredzēts, tad nepilngadīgos likumpārkāpējus vēl varēs glābt no tālākas noziedzības ceļa. Būs lielāka cerība, ka pēc aiziešanas no “Strautiņiem” viņi sāks normālu dzīvi. Tiesa, tādā gadījumā nepietiek ar to, ko dara šeit. Ir jāstrādā visiem kompleksā, it sevišķi pašvaldību sociālajiem darbiniekiem, kā arī citām institūcijām.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds – Jurijs Jevdokimovs.
– Dzimšanas vieta un laiks – Alūksne, 1947.gada 5.augusts. Izglītība – augstākā, Fizkultūras institūta 1970.gada absolvents, bijis Latvijas čempions ātrslidošanā.
– Ģimenes stāvoklis – precējies, ir divi bērni – meita un dēls, mazdēls.
– Ieņemamais amats – SKI “Strautiņi” direktors.
– Dzīves moto – pabeigt iesākto līdz galam un nedarīt pāri citiem.
– Vaļasprieks – pastaigas dabā, makšķerēšana, medības.
